Ļaunuma banalitāte

   Ļaunumā vienmēr ir zināma banalitātes porcija: ļaunums parasti nevar lepoties ar oriģinalitāti. Ļaunums parasti atkārto citu ļaunumu formātu un trajektoriju, un tas notiek banāli – bez oriģinalitātes, pliekani, bezgaumīgi, apnicīgi, nodrāzti.

   Latviešu “pravietis” un “nācijas tēvs” zināja, uz ko ir spējīgi tādi paši ļaundari un vēl lielāki ļaundari! Viņš zināja, ka tiks ievēlēts un uz Bruņinieku namu atnāca jau kā Valsts prezidents. Tas ir tipisks ļaunuma banalitātes piemērs. Nekā jauna, nekā īpatna! Arī agrāk ļaundari nevairījās izrādīt savu uzvaru līdzīgās amorālās situācijās. Arī agrāk ļaundarus steidzās citi ļaundari priekšlaicīgi apsveikt un sumināt, kā tas notika Bruņinieku namā 2019.gada 29.maijā pirms balsu saskaitīšanas.

   2019.gada 29.maijā Latvijā bija Lielā Morālā Eksāmena diena. Tie, kuri parlamentā balsoja "par" ļoti nekaunīgo un ļoti aprobežoto ebreju, saņēma nesekmīgu atzīmi. Pēc savlaicīgi sniegtās pamatīgās un vispusīgās informācijas par ebreja reti melno seju, viņu varēja atbalstīt vienīgi vēl amorālāki eksemplāri, kuriem morāle un cilvēka morālā pārliecība ir tukša skaņa. Tie, kuri ar savu "par" atbalstīja melno ebreju, paši ir zemiski tārpi. Arī viņu ļaunumā dominē banalitāte. Tā tas ir uz kopējā ļaunuma fona, ar kuru tiekamies aizvadītajā laikā.

   Tā, piemēram, LU vadoņa Krūmiņa nekaunīgā rīcība, savu "ievēlēšanu" sludinot kā leģitīmu rezultātu, kad "pret" nobalsoja vairāk nekā nobalsoja "par", ir iespējama tikai amorāli ļoti nestabilā sociumā. Tas ir sociums, kurā var sastapt visdažādākā tipa idiotijas, nelietības, masveida zagšanu, masveida organizēto noziedzību, bezsmadzeņu valdību ar "583 darāmajiem darbiem", bīdīšanu uz EP tikai Eiropas bendes - reakcionārus latviešu “politiķus”, kuri gādās par amerikāņu okupācijas saglabāšanos “vecajā pasaulē”.

   Dūres vicināt pēcāk nekad nav jēgas. Arī tagad nav jāvicina dūres. Viss ir godīgi nopelnīts aizvadītajos 30 gados. Turklāt šodien latviešu tauta vairs neeksistē ne teorētiski, ne praktiski kā patstāvīgs kolektīvs subjekts. Tautas vietā ir etniskā populācija - atsevišķu indivīdu nožēlojams mistrojums bez kopīgām interesēm un kopīga politiskā subjekta apziņas. Indivīdu cilvēciskā kvalitāte ir dažāda, sākot ar izcilām personībām, inteliģentiem cilvēkiem un īstiem patriotiem, un beidzot ar dauniem, pederastiem, šarlatāniem, gobzemblēžiem.

   Bet tas neko nemaina. Latviešiem nav inteliģences kā tautas virzošais un vadošais institucionālais spēks. Tā filistru un pseidointelektuāļu masa, kura sevi dēvē par inteliģenci, reāli ir kompradoru un humanitātes noziedznieku bars, kas bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem spēj pastrādāt jebkuru nacionālo noziegumu un antihumāno darbību. Vēsturiskajos apstākļos, kad etniskajai populācijai ir pilnīgi nevērtīga "6.oktobra paaudze", bezsmadzeņu valdība ar "583 darāmajiem darbiem", galvenās universitātes rektors ir nekaunīgs tips, nekaunoties sēsties rektora krēslā pēc tam, kad par viņu vairākums nobalsoja "pret", faktiski ir loģiski tas, ka Valsts prezidenta postenī ievēl reti nekaunīgu un reti aprobežotu ebreju, un tas notiek pēc tam, kad sabiedrība ir pilnā mērā informēta par ebreja šausmīgi melno seju.

   Atkārtoju, dūres vicināt nekad nav jēgas, un tagadējie vēsturiskie apstākļi latviešu populācijā vispār izslēdz jebkādu vajadzību dusmoties. Ne velti saka “Ar muļķiem tikai ar labu...”. Bet galvenais - nekā intelektuāli un emocionāli stimulējoša nav. Ļaunuma banalitāte ir konsekventa – loģiski pamatota, sakarīga, mērķtiecīga, nelokāma, nesvārstīga. Tātad nekā interesanta nav, un nav iemesls dusmoties, vicināt dūres.