Tautas pēdējā
fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums.
Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas pagrimums. Tas praktiski
izpaužas dažādi.
Visbiežāk masu
komunikācijas līdzekļi (mediji) atspoguļo tikai negatīvas parādības sabiedrības
dzīvē. 30 gadus to dara Rīgas centrālie mediji. Tādējādi tiek savdabīgi
izlutināti visādas šķirnes neprašas valsts amatos, zagšanas shēmotāji,
organizētās noziedzības ģēniji, tukšgalvji parlamentā un valdībā. Ja viņiem
netiek publiski pretstatīti kompetenti speciālisti un labi darba darītāji, tad
mediju vēstījums par negatīvajām parādībām neglābjami izvēršas melnā propagandā.
Sabiedrības uzmanības centrā ir tikai stulbeņi un zagļi.
Tāds stāvoklis
degradējoši atsaucas uz sabiedrisko domu. Ja sabiedriskā doma riņķo tikai ap
negācijām, tad cilvēku apziņa adaptējas negāciju purvā. Strauji noplok dzīves
orientācija. Cilvēki zaudē priekšstatu par godīgumu, atbildīgumu, pienākumu,
profesionalitāti. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir labs darbs. Cilvēkiem nav
teicamnieku paraugu. Iestājas sociālā depresija – nomāktība un drūmums,
vienaldzība un intereses aizture attieksmē pret valsti, politiku, ekonomiku,
garīgo kultūru.
Mediju pagrimuma
spilgta liecība ir ideju, konceptu, vērtību, tradīciju vulgarizācija un
izsmiešana, nevairoties no persersiju (pretdabisku kroplību) atspoguļojuma. Latvijā
ar to galvenokārt nodarbojas t.s. radošās jaunatnes mediji ar portālu “Satori”
priekšgalā. Neķītrību, negaumīguma, nepieklājību treknu porciju sabiedrībai sistemātiski
piespēlē portāls “Delfi”.
Latvijas masu
komunikācijā īpaši izceļas viena divdomīga izdarība. To nākas saukt par
jānusismu. Tas ir atvasinājums no vārda “Jānuss”. Romiešu mitoloģijā tā sauc
dievu, kuru vizuāli attēlo ar divām sejām. Katra seja ir pavērsta uz savu pusi.
Mūsdienās Jānuss tiek izmantots kā simbols divu pretēju viedokļu iespējamībai
vienā subjektā – cilvēkā, sabiedrības grupā. Tā nav laba iespējamība, jo
liecina par prāta un gara šizofrēnisko sašķeltību.
Latvijas masu komunikācijā jānusisma viena
seja ir rusofobija. Tā ir visizplatītākā fobija latviešu sētā. Rusofobijas
grandiozais apjoms pats par sevi pierāda sabiedrības morālo pagrimumu un
psihisko traumatismu.
Rusofobijā lieli
(vislielākie) nopelni ir masu komunikācijas līdzekļiem. Tie regulāri publicē
Krieviju nomelnojošus tekstus un ļauj komentāros gānīties “interneta ģēnijiem”
– drūmi aprobežotiem tipiem un algotiem “troļļiem”.
Rusofobijas
aktualitāti varētu atzīt un pat apsveikt tādā gadījumā, ja Rīgā tiktu nosodīta Maskavas
loma kriminālā kapitālisma ieviešanā. Kremlī un Lubjankas laukuma slavenajā
namā aizsāktā “perestroika” (“atmoda”) kļuva latviešu tautas bojāejas talantīgs
demiurgs. Maskavas PSKP/VDK augstākās nomenklatūras morālie kastrāti ir
vainīgi, ka latviešiem ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks
valstiskums ar visiem tā dzīves labumiem. Vainīga ir arī latviešu inteliģences
nelietīgākā daļa. Taču primārā loma ir Maskavas neliešiem. Kriminālā
kapitālisma radīšana bija viņu iniciatīva. Pēc PSRS sagraušanas obligāti nebija
jārada kaut kas antihumāns, amorāls, nacionāli katastrofāls, cilvēciski zemisks
un pazemojošs. Varēja veidot cilvēciski cienīgu dzīvi bez plebejiski lumpenisko
parvēniju alkātības, nodevības un noziedzības.
Taču par to mūsu
rusofobi nelamā Krieviju. Viņi nelamā Krieviju par kriminālā kapitālisma uzspiešanu
Latvijai. Visticamākais, mūsu rusofobi neizprot nacionāli galveno nelaimi jeb
viņiem patīk dzīvot noziedzības perēklī.
Mūsu rusofobu
rusofobijas tematika ir aizgūta no Rietumiem un atbilst aukstā kara tematikai.
Tā galvenokārt kalpo ASV interesēm – centieniem pakļaut Krieviju, likvidēt
Krievijas politisko suverenitāti, sašķelt krievu valsti vairākās daļās. Mūsu
rusofobi atgremo Rietumu klasiskās Krievijas difamācijas (neslavas celšanas) tēzes.
No ASV formulētā
Krievijas difamācijas repertuāra visnelietīgāko tēmu 2019.gada aprīlī “Delfos”
atbalstīja Atis Klimovičs. Viņa “versijas” virsraksts “Putina darbošanās
Ukrainā pielīdzināma fašistiskās Vācijas rīcībai” ideāli sasaucas ar zemisko tendenci
vienādot nacismu un sociālismu, Staļinu un Hitleru, fašistisko Vāciju un PSRS,
kā arī tautas masām iestāstot citas neģēlības (piem., II Pasaules karu izraisīja
Padomju Savienība un karā uzvarēja tikai amerikāņi).
Ata Klimoviča
ideoloģiski bezatbildīgi uzjundītās rusofobiskās kaislības, saprotams, tūlīt atbalsojās
komentāros. Piemēram, komentārā, kuru citēju bez valodiskā analfabētisma
rediģēšanas: “Ak tad krievancistiem taisnība nepatīk? Putina krievija ir
lielākais pasaules drauds šobrīd, lielāks par islāma teroristiem, jo Krievijai
ir atombumba un slims prezidents, kurš sapņo par impērijas atjaunošanu, tā
vietā, lai rūpētos par saviem iedzīvotājiem. Agresija un melu propoganda - tas
ir vienīgais ierocijas, lai krievi neuzdod jautājumu Putinam - kāpēc Krievija
pie šāda energoresursa un citu izejvielu daudzuma - nedzīvo tā kā Norvēģija? Un
visa krievu elite pērk savus īpašumus nīstajos rietumos. Un šejenes krievi,
kuri neieredz Latviju un tikai slavina šo putina noziedzīgo režīmu ir divkārt
pretīgi - uz mīļoto dzimteni nebrauc - laikam gaida psrs atjaunošanu”.
Jānusisma otrā
seja ir nepārtrauktā tīksmināšanās par Krievijas atsevišķiem hominīdiem. Katru
dienu, piemēram, “Delfos” ir materiāls par kādu šķebīgu eksemplāru. Tie visi ir
pozitīvi materiāli, un tā ir jūsmīga siekalošanās ap doto eksemplāru izdarībām.
Katrā ziņā latviešiem ir jāzina attiecīgā informācija. Mediju redaktori uzskata,
ka dotā informācija bezgalīgi interesē latviešus un latvieši bez tādas
informācijas nespēj dzīvot. Latvijas mediju pārliecībā latvieši nespēj dzīvot
bez informācijas, ka “Krievijas zvaigzne Dima Bilans pirms koncerta bauda
atpūtu Rīgā”, “Sobčaka sēž klēpī Ukrainas prezidentam Zelenskim”, “Galkins
visus pārsteidz, sabiedrībā izejot ar Kirkorova bērniem”. Latvijas mediju
pārliecībā latvieši nevar normāli eksistēt, ja nezina par “Ksenijas Sobčakas
raibiem piedzīvojumiem Āfrikā”. Latviešiem tāpat kāri ir jāzina, ka “Galkins ar
bērniem sveic mīļoto Allu jubilejā” un “Internetā publicē bildes – kā mainījies
Žannas Friskes dēls”.
Jānusisma otrā
seja ir uzskatāma liecība mediju vadības garīgajam pagrimumam. Neapšaubāmi, tā
ir ievērojama liecība arī sabiedrības garīgajam pagrimumam. Sabiedrībā acīmredzot
ir liels pieprasījums pēc jānusisma. Ja tas tā nebūtu, tad, teiksim, “Delfi”
bizness balstītos uz citu saturu un citu tematiku, citu stilistiku un citu
poētiku.
Situācija ir šizofrēniska.
No vienas puses katru dienu tiek stulbi gānīta Krievija, Putins. Taču no otras
puses tajā pašā laikā katru dienu tiek šķebīgi apjūsmoti Krievijas glamūra
dižgari. Rodas iespaids, ka latviešu kāda daļa nespēj bez Krievijas iztikt.
Retorisks ir
jautājums “Kā to izskaidrot?”. Pats par sevi ir saprotams, ka izskaidrojums var
būt vienīgi norāde uz šausmīgu pagrimumu.
Un pagrimumam ir
vēl viens pierādījums. Tas attiecas uz mediju izvēlēto materiālu. Mediji
izvēlas tikai visriebīgāko, visbanālāko, visglamūrāko, vismietpilsoniskāko no
Krievijas dzīves. Latvijas mediji siekalojas vienīgi ap masu kultūras
industrijas autoriem un viņu produkciju, ko pašā Krievijā nopietni cilvēki
neciena un izsmej. Latvijas mediji nevēsta par krievu zinātnieku un krievu
mākslinieku panākumiem. Nevēsta par krievu nacionālo patriotismu. Krievijas
intelektuāļi radikāli nosoda savā zemē kriminālo kapitālismu. Krievijā ir
izveidotas vairākas ļoti spēcīgas sabiedriskās organizācijas, lai cīnītos pret
Rietumu neoliberālisma, globālisma, postmodernisma tvanu. Latvijas mediji par
to nestāsta.
Sentencēm “Kāda
tauta, tāda valdība”, “Kāda tauta, tāda kultūra” iespējams turpinājums “Kāda
tauta, tādi mediji”, “Kāda tauta, tāda interese par citām tautām”.
Latvijas masu
komunikācijas jānusisms piestāv latviešu tautas šodienas sejai. Tautas pēdējā
fāzē ir iespējama vienīgi pagrimuma melnajā krāsā tonēta masu komunikācija. Tā demonstrē
vulgāru attieksmi pret citām kultūrām, tajās saskatot vienīgi destruktīvākos
paraugus un pilnīgi bez ievērības atstājot patiesi cildenas un radoši pamācošas
vērtības.*
*Šī ir dotā cikla pēdējā eseja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru