Eiropas
Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās
pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso
atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā sabiedrības informētība
par Eiropas problemātiku atklājās neticami bāla un kropla. Tas no vienas puses.
Taču no otras
puses nav nekā pārsteidzoša, tiekoties ar Eiropas problemātikas primitīvu un
nepatiesu atspoguļojumu. Tāds atspoguļojums ir izdevīgs valdošajai kliķei un
tāpēc tiek apzināti uzpotēts sabiedriskajā domā.
Ar Eiropas
problemātiku viss notiek tāpat kā ar “perestroikas”/”atmodas” problemātiku. No
sabiedrības patiesība tiek slēpta, un XX gadsimta nogales vēsturiskie procesi
tiek apzināti nepatiesi traktēti. Neapšaubāmi, par 80.-90. gadu mijas
vēsturiskajiem notikumiem patiesība ir guvusi relatīvu pārsvaru pār nepatiesību.
Patiesību zinātgribošā sabiedrības daļa ir lietas kursā, kas īstenībā bija
“perestroika”/”atmoda”. Diemžēl par Eiropas patieso seju un tajā skaitā par
Eiropas Savienības patieso seju cilvēki joprojām zina maz. Vismaz tādu iespaidu
atstāj publikācijas un to komentāri.
ES tagad
latviešiem politiski ir tas pats, kas kādreiz bija “Maskava”. Ja “Maskava” bija
politiski negribēta pakļautība, tad ES ir kāri gribēta pakļautība. Jocīgi
sanāk, jo par bijušo negribēto “Maskavu” latviešu sabiedrība tiek detalizēti un
sistemātiski informēta vairāk nekā par pašlaik gribēto Eiropas Savienību. Tā,
piemēram, “Delfos” par “Maskavu” ir nesalīdzināmi plašāka un daudzpusīgāka
informācija nekā par Eiropas Savienību. No “Maskavas” dzīves tiek stāstīts,
sākot ar Putina vibrācijām un beidzot ar krievu glamūra pretīgo elku
perversijām. Latviešu “miljonā” ir vājš priekšstats par Eiropas virzību un par
Eiropu ģeopolitiskajās “rotaļās”. Cilvēku vairākums acīmredzot neko nezina par
Eiropas nākotnes prognozēm.
Prognozes
par pasaules ģeopolitisko kārtību XXI gadsimtā jebkuram eiropietim var
interesēt vismaz divos aspektos. Pirmkārt, kādas iepriecinošas un
pašapziņu tīksminošas izredzes ir Eiropas Savienībai turpmākajos gadu
desmitos? Otrkārt, kā uz planētas attīstīsies politiskā dzīve, kādi
turpmāk būs vadošie ģeopolitiskie spēlētāji, spēka centri un ar kuriem spēka
centriem Eiropai nāksies konkurēt vissīvāk?
Taču
vispirms ir vēlams zināt Eiropas visjaunāko laiku vēsturi. Īpaši labi ir jāzina
vēsture par laiku pēc II Pasaules kara. Par šo vēstures posmu tiek iezombēta
vislielākā nepatiesība. Tiek noklusēts galvenais. Pēckara Eiropu pārvalda nevis
eiropieši, bet amerikāņi. Tas ir galvenais. Amerikāņi pārvalda Eiropu melīgas retorikas aizsegā. Turklāt viņiem pašiem vairs nav
jāmelo. To viņu vietā cītīgi dara eiropiešu politiskās elites kompradori un dažāda
profila “leviti” (sinonīms vārdam “sulaiņi”). Pēckara gados amerikāņi
izaudzināja ASV intereses kvēli aizstāvošu eliti. Tagad uz “politiskās
skatuves” jau ir kompradoru otrā paaudze. Francijas bijušajam prezidentam Sarkozī
pat iesauka ir “Amerikānis”. Latvijas varas inteliģence sastāv tikai no
kompradoriem. Latvijas elektorāts EP ievēl tikai kompradorus. Izņēmums bija A.Rubika
ievēlēšana.
Nākas pasvītrot: pēckara Eiropas valdnieki
ir amerikāņi. Viņu karaspēks ir izvietots eiropiešu zemēs atbilstoši okupācijas
zinātniskajiem kritērijiem (nepakļaujas vietējai varai). Bez Baltā nama akcepta
Eiropā netiek sastādīta un apstiprināta neviena valdība. Tāpēc globālo sociālo
problēmu analītikā tiek runāts par amerikāņu okupācijas/kolonizācijas politiku
Eiropā. Šī politika pirmajā laikā aptvēra Rietumeiropu, bet pēc PSRS
sagraušanas sāka aptvert arī Austrumeiropu un tajā skaitā Latviju. Visjaunāko
laiku rībentropi un molotovi Latviju atdeva amerikāņu politiskajai un ģeopolitiskajai
apsaimniekošanai. Atceramies, Valsts prezidente Rīgas lidostā tā arī
nesagaidīja no lidmašīnas izkāpjam LR īsto un vareno saimnieku. VVF devās viņu
meklēt lidmašīnā. Bušs, protams, vēlāk izkāpa no lidmašīnas, iesēdās bruņulimuzīnā
un aizbrauca, uz ielas pametot stāvam nošļukušo
VVF un uz atvadām nepaspiežot dāmas rociņu. Tā bija ļoti izteiksmīga un apkaunojoši
simboliska ilustrācija LR patiesajam okupācijas/kolonizācijas statusam.
Amerikāņus var saprast un attaisnot. Vācu maniakālās
politiskās ambīcijas valdīt pār tautām un vācu nacisma ideoloģija katrā ziņā
apdraudēja dzīvi Amerikā. Amerikāņiem bija objektīvs iemesls rūpēties, lai
nebūtu trešo reizi jāsūta pāri okeānam savi vīri karot svešā kontinentā, no
kura mājās nebūt visi atgriezās. Rietumeiropā vairākās vietās ir amerikāņu
kritušo karavīru balto kapa krustu milzīga jūra. Pēc I Pasaules kara amerikāņu
karaspēks Eiropā nepalika. Taču pēc II Pasaules kara amerikāņu politiskā elite
pieņēma lēmumu Eiropā atstāt karaspēku un “rūpēties” par Eiropu.
Tādu lēmumu noteikti ietekmēja amerikāņu
valdošo aprindu mentalitāte. Jau no XIX gadsimta beigām ASV politiskās aprindas
pārņēma īpašas izredzētības fantoms (izredzētību esot atvēlējis Dievs). Šis
specifiskais fantoms lielā mērā nosacīja ASV ārpolitiku XX gadsimtā un nosaka
arī XXI gadsimtā, izmantojot 29. prezidenta (1921-1923) Vorena Hārdinga politisko
lozungu “America First”.
ASV politiķi nepārtraukti ir centušies atgādināt
par savu labo gribu. Proti, viņi vienmēr esot tiekušies pēc līdzvērtīga
partnera un sabiedrotā vienotas un varenas Eiropas personā. Arī eiropiešu
politiķi šai tēzei laipni piebalso, kaut gan tā ir apzināta izlikšanās no abām
pusēm. Katram ir skaidrs, ka ES līdz ASV līmenim ir ļoti tālu. ES ekonomiskā un
militārā varenība tālu atpaliek no ASV potenciāla.
Eiropas
ekonomika uzplauka XX gadsimta 60.-70.gados. Pēc tam attīstības tempi
ievērojami samazinājās un daudzās valstīs sasniedza tikai 2 % gadā. Daudzi
eksperti tāpēc saka atklāti: 80.gados Eiropā iestājās stagnācija, kuru nespēj
pārvarēt ES vara Briselē. Skeptiskākie eksperti atgādina, ka Eiropa jau vienu
reizi ir gājusi bojā. Nav aizmirstams Romas impērijas sabrukums.
Par Rietumeiropas stagnāciju acīmredzot nebija
informēti vai nebija spējīgi aizdomāties tie cilvēki Latvijā, kuri eksaltēti
prasīja jo ātrāk „atgriezties Eiropā” un iestāties ES. Tātad pievienoties
slimam organismam un brīvprātīgi atsacīties no suverenitātes, lai sevi pilnā
mērā nodotu stagnatīvas struktūras varā.
Izslavētā
„Eiropas vienotība” patiesībā nekad nav bijusi stabila izpausme, un tā ne visai
izdevīga amerikāņiem. Ar patiesi vienotu ES viņi nevarēs sekmīgi manipulēt. Patiesi
vienota Eiropa necietīs amerikāņu okupāciju/kolonizāciju. Patiesi vienotu
Eiropu nevarēs biedēt ar krievu “lāci”. Arī krievu “lācis” baidās no patiesi
vienotas Eiropas. Tā tas bija ne tikai XIX un XX gadsimtā.
Eiropas vienotība drīzāk ir eventuāla –
zināmos apstākļos iespējama. Par to visspilgtāk liecināja rietumeiropiešu
noliedzošā attieksme pret ASV iebrukumu Irakā. 2003.gada 15.februārī protesta
demontrācijā izgāja gandrīz visa Rietumeiropa. Tā bija Rietumeiropā grandiozākā
demonstrācija pēc II Pasaules kara. Mājās palika vienīgi pēc sociālisma
sistēmas sabrukuma amerikāņu ģeopolitiskajai aizbildniecībai „uzdāvinātie” un
amerikāņiem akli paklausīgie Austrumeiropas politiski un pilsoniski infantīlie
iedzīvotāji. Tādējādi viņi lieku reizi uzskatāmi atsedza Eiropas vēsturisko
plaisu. Šo plaisu nekavējoties maksimāli retrospektīvi interpretēja publicisti
un intelektuāļi, vairāk vai mazāk korekti atgādinot par civilizācijas un
barbarisma, kristiānisma un pagānisma, demokrātijas un totalitārisma
pretišķību un robežlīniju Eiropā. Arī Latvijai ir vēsturiskais gods uz
mūžu mūžiem palikt barbarisma, pagānisma, totalitārisma zonā. Pēcpadomju gados
tiek pieliktas visas pūles, lai tāds stāvoklis nebūtu tikai “uz papīra”
(vēstures grāmatās), bet būtu arī dzīves īstenībā.
Par
Eiropas reālo vienotību izsakās daudzi drosmīgi eiropiešu intelektuāļi.
Vispirms viņi norāda, ka ES ir tikai formāla, bet nevis darbaspējīga valdība.
Mūsdienās politiķi baidās pieņemt atbildīgus lēmumus un medijos imitē „vētrainu
darbību”. Iedzīvotāji ir vīlušies politiķos, kļuvuši pilsoniski infantīli.
Vēlētāji balso nevis par politiķa uzskatiem, bet „krēslu” un funkciju. Savukārt
politiķi ir spiesti ņemt vērā, ka viņus var atbrīvot no amata nevis par
aplamiem uzskatiem vai pieļautām kļūdām, bet gan medijos speciāli organizētas
nomelnošanas kampaņas rezultātā. Tāpēc politiķi ne tik daudz rūpējas par
konkrētu darbu kā par savu „imidžu” sabiedrībā – dažādos „reitingos”, TV
pārraidēs, interneta forumos u.tml.
Eiropiešu
apziņā ir viens interesants moments. Eiropieši labi izprot ASV panākumus un ir
gatavi mācīties no amerikāņiem. Vispirms tas attiecas uz amerikāņu prasmi
integrēt migrantus. Amerikā viss ir atkarīgs no talanta, zināšanām, izglītības,
enerģiskuma. Daudzi migranti jau pirmajā paaudzē lieliski iedzīvojas jaunajā
mītnes zemē un ir ļoti lojāli pret ASV. Savukārt amerikāņi ir daudz iecietīgāki
un mazāk augstprātīgi pret migrantu angļu valodas akcentu, ārieni, sociālo
izcelsmi nekā rietumeiropieši. Rietumeiropā migrantu integrācijas politika ir
piedzīvojusi pilnīgu krahu. Par to liecina aizvadīto gadu drūmie notikumi
Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Skandināvijas u.c. valstīs. Multikulturālisma
konceptu Eiropas politiķi (un izglītotie mietpilsoņi) nav pareizi izpratuši un
to nolād pilnīgi nepamatoti.
ES konstitūcijas izstrādāšanas un
pieņemšanas neveiksmes (konstitucionālā krīze) parādīja, ka arī šajā jomā
eiropiešiem nākas mācīties no amerikāņiem. ASV konstitūcija tika pieņemta
1787.gadā, un tā joprojām atbilst valsts dzīves prasībām. Aizvadītajos
gadsimtos konstitūciju laboja tikai 27 reizes. Varētu teikt, tikai 17 reizes,
jo 10 labojumi par cilvēku tiesībām tika izdarīti 1789.-1791.gadā.
Eiropas
Savienības ģeopolitiskās perspektīvas ir atkarīgas no tā, kā tiks pārvarēta garīgā
krīze. Tā Rietumeiropā turpinās vairākus gadu desmitus. Par to ir rakstījuši
gan pašu eiropiešu izcilākie un autoratīvākie intelektuāļi (piem., Ž.Bodrijārs,
J.Hābermāss, Ž.Derrida, E.Gidens), gan amerikāņu speciālisti (F.Fukujama,
P.Bjūkenens u.c.). Viņi izsakās par liberālās demokrātijas trūkumiem,
politiskās elites totālo bezatbildību, eiropeiskās pasionaritātes izsīkšanu,
antropocentriskās jūdu-kristiešu kultūras un Rietumu filosofiskā racionālisma
sistēmisko krīzi. Daudzi autori nesaudzīgi runā par ES valdošās elites
intelektuālo nabadzību, kretīnisku stūrgalvību un bezprātīgu maldīšanos. Lai
akcentētu stāvokļa nopietnību, viņi atgādina eiropeiskuma patriota Šillera
vārdus: „Pret muļkību pat dievi ir bezspēcīgi cīnīties”.
Eiropas un tajā skaitā ES dzīvi lielā mērā
nosaka totalitārisma instinkts. Tas ir dziļi iesakņojies eiropiešu inteliģences
mentalitātē. Var atsaukties uz Ruso, Hēgeļa, Marksa, Nīčes mācību, kā arī
komunisma, fašisma, nacisma savstarpējo sacensību totalitāru konceptu ģenerēšanā
un iecementēšanā eiropeīdu inteliģences mentalitātē.
Diemžēl ES elite ir radījusi savu totalitāro
monstru – Briseles kolosālo birokrātisko mašīnu ar desmitiem tūkstošu ierēdņu,
miljoniem direktīvu un „centra” departamentu kloniem katras dalībvalsts
galvaspilsētā. Pie tam ES milzīgais budžets nepazīst audītu pārbaudes, paver
ceļu neredzētai korupcijai, uzliek milzīgu nodokļu slogu to valstu
iedzīvotājiem, kuri atdod vairāk nekā saņem. Pats drausmīgākais totalitārisma
instinkta realizējums ir nacionālo ekonomiku un garīgās kultūras
reglamentēšanas grandiozais un visaptverošais slogs, vēloties visu dalībvalstu
dzīvi pakļaut Briseles pelēcību sacerētajiem standartiem.
Neapšaubāmi, “baltās” rases, Rietumu
civilizācijas, Eiropas, Eiropas Savienība problēma Nr.1 ir demogrāfiskā krīze.
Ņemot vērā dzimstības līmeni Eiropā, prognoze ir katastrofāla. Līdz 2100.gadam
Eiropas “balto” iedzīvotāju skaits samazināsies par 70 %. Tā rezultātā Rietumu
civilizācijas šūpulis pārvērtīsies par šīs civilizācijas kapu. Iedzīvotāju
straujās novecošanas dēļ ES ekonomiskā izaugsme 2030.-2050.g. būs tikai 1%
gadā.
Eiropas problēma Nr.2 ir “krāsaino” rasu
migrantu invāzija. Pagaidām tas nav bruņots (“karsts”) iebrukums un ir “auksts”
iebrukums. Taču, piemēram, Francijas “melno vestu” labi organizēto vienību
nesenā rašanās liecina, ka nav tālu arī līdz bruņotai invāzijai. “Melno vestu”
vienības var rasties Vācijā, Lielbritānijā un citur.
Planetārā demogrāfiskā pāreja noslēgsies
2050.gadā. Migrantu ieplūšana Eiropas attīstītākajās valstīs turpināsies. Tikai
gadsimta otrajā pusē uz Zemes stabilizēsies iedzīvotāju skaits un iedzīvotāju teritoriālais
izvietojums. Eiropai nav vienotas migrācijas politikas. Tā ir viena no
visuzskatāmākajām liecībām eiropiešu vienotības deficītam. Acīmredzot ir
jārodas ekstremālai situācijai, kad šī vienotība var rasties, lai aizstāvētu
savu civilizāciju.
Eiropas problēma Nr.3 ir inteliģences
degradācija. Runa nav tikai par politiķu pagrimumu, kas aizvadītajos gados
Eiropas medijos tiek fiksēts katru dienu. Runa ir arī par pašu žurnālistu
pagrimumu, kā arī akadēmiskās un mākslinieciski radošās inteliģences pagrimumu.
Lakoniski šo pagrimumu drīkst dēvēt par postmodernisma un neoliberālisma
epidēmiju. Tā plosās arī pēcpadomju Latvijā. Degradācijas spilgta izpausme ir
patiesības slēpšana par Eiropas reālo stāvokli.
Inteliģences degradāciju var laipni nosaukt
smalkāk. Var teikt, ka veidojas jauns dominējošais cilvēka tips. Tas ir tips,
kas instinktīvi un intuitīvi piemērojas dzīvei jaunajos demogrāfiskajos
apstākļos, kad “baltie” cilvēki XXI gadsimta vidū būs tikai 10% no planētas
iemītniekiem un “balto” cilvēku apziņā būs nostiprinājusies izmiršanas,
novecošas un pagrimuma loģika (plašāk – mentalitāte).
Jaunā dominējošā cilvēka tipa apziņa kardināli
atšķiras no līdzšinējā dominējošā cilvēka tipa apziņas. Tāpēc antropoloģisko
novitāti jau ir pieņemts dēvēt par postcilvēku. No postcilvēka viedokļa runa
nav par degradāciju, bet objektīvi pamatotu evolūcijas jaunu stadiju –
postcilvēka stadiju. Postcilvēka vērtību un normu, pasaules uztveres un
izpratnes sistēma būtiski atšķiras no cilvēka attiecīgajām sistēmām. Postcilvēka
apziņas centrā ir plurālisma princips, plurālisma metodika un plurālisma
metodoloģija. Tādējādi postcilvēka pasaules uztverē un izpratnē nekas nav
stabils un konsekvents, nekas nav patiess un īsts, bet vienīgi valda izolētas
substances un nesaderīgi koncepti.
Eiropā postcilvēki sastopas ar cilvēku
pretestību. Postcilvēku un cilvēku konfrontācijas vēriens ir atkarīgs no katras
eiropiešu tautas kultūras vitalitātes. Proti, no tā, cik lielā mērā kultūras
mantojums un kultūras mantojuma kontinuitāte ir produktīva Homo sapiens esamībai. Postcilvēkiem kultūras mantojums nav
vajadzīgs. Postcilvēki naidīgi izturas pret kultūras mantojumu. Tas ir obligāti
jāņem vērā. Tāpēc postcilvēku un cilvēku konfrontācija nav tikai kardināli
atšķirīgu antropoloģisko tipu konfrontācija, bet ir saistīta ar eiropeiskās
kultūras turpmāko likteni. Postcilvēkiem nav vajadzīga eiropeiskā kultūra.
Postcilvēki veido savu kultūru.
Pret Eiropas Padomes vēlēšanām nav grēks izturēties
kā pret postcilvēku un cilvēku konfrontāciju, eiropeiskās kultūras sargu un
eiropeiskās kultūras grāvēju konfliktu. Sargi vēlas saglabāt valstisko un
kultūras suverenitāti. Obligāti vēlas saglabāt līdzšinējo garīgo pasauli ar tās
klasiskajām vērtībām un normām. Sargi vēlas atbrīvoties no amerikāņu kundzības
un nevēlas savu zemi piepludināt ar citu rasu migrantiem. Uz Eiropas vienotību
sargi lūkojas no savas zemes interešu viedokļa. Viņiem Eiropas vienotība ir
derīga tikai tādā gadījumā, ja tā palīdz aizstāvēt savas zemes iedzīvotāju
intereses.
Eiropeiskās kultūras grāvēju pozīcija ir
pilnīgi pretēja. Tās centrā ir ideoloģiskais globālisms.
Globālisms ir
cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends. Tas izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo
fundamentālas izmaiņas dzīves kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina
kardinālas izmaiņas pasaules uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir
pilnīgi jauns skatījuma leņķis un pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija.
Globālismā nākas
saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir reālais globalizācijas
process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas apmaiņā. Tagad cilvēkiem
ir iespējams veikt darbību uz visas planētas, apmeklēt planētas jebkuru vietu,
apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā.
Otrs aspekts ir
tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko globālismu. Ideoloģiskā
globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas vērtības, normas,
noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās attiecībās,
morālē, izglītībā. Ideoloģiskais globālisms gala rezultātā vēlas panākt
nacionālo kultūru, nacionālo valstu suverenitātes un robežu izzušanu. Ideoloģiskais
globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules
izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs un viena noteikta valsts,
kas pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot
vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes. Ideoloģiskais
globālisms ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”.
Ideoloģiskais
globālisms ir ieguvis globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot
daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida globalizācija,
saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma informatizācija, nav zudusi
valstu un kultūru savstarpējā cieņa starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta
nepieciešamība nostiprināt atvērtību un savstarpējo mācīšanos vienam no otra.
Ideoloģiskā
globālisma oponents tagad ir nacionālistiskums. Respektīvi, nacionālistiskuma
ideoloģija, kas ir suverēnas tautas/valsts/kultūras aizsardzības politikas
idejiskais kodols. Tāpēc shematiski jākonstatē sekojošais. Cilvēki pārstāv
nacionālistiskuma ideoloģiju, bet postcilvēki pārstāv ideoloģisko globālismu.
Pēc 2019.gada
maija vēlēšanām ideoloģiskā globālisma piekritēju pārsvars Eiropas Parlamentā
saglabājas. Eiropas saimnieks nemainīsies. Kompradori, kuri paniski baidās
zaudēt amerikāņu varu Eiropā, arī turpmāk Eiropas Parlamentā būs vairākumā.
Latvieši, kā zināms, ievēlēja tikai amerikāņu “levitus”.
Tomēr 2019.gada
maija vēlēšanas apliecināja Eiropas “atmodu”. Eiropas Padomes vēlēšanas kļuva
galvenā politiskā intriga sabiedrībā un mēdijos. Agrāk tā nebija. Pirms
2019.gada maija “leviti” visās zemēs tautu biedēja ar ES sabrukumu, ko var panākt
nacionālistiskie eiroskeptiķi, Putins, Tramps, Si Dziņpins. Tāda biedēšana
uzjundīja sabiedrības aktivitāti. Tika uzstādīts rekords. XXI gadsimtā EP
vēlēšanās pirmo reizi piedalījās 51% no elektorāta. Iepriekšējās 2014.gada
vēlēšanās piedalījās par 10% mazāk.
2019.gada maija EP vēlēšanas
nekļuva ideoloģiskā globālisma katastrofa. Tomēr vēlēšanas atsedza dziļas
pārmaiņas politiskajā kopainā. Noslēdzies ir laikmets, kad netraucēti valdīja
kompradori, visu šķirņu “plurālisti”, “globālisti”, “kosmopolīti”, “eirodzīves”
fani. Situācija katrā valstī ir savādāka. Taču kopumā t.s. sociālisti un
konservatīvie zaudē uzticību. Priekšplānā izvirzās nacionālistiskuma
ideoloģijas piekritēji, kā arī konceptuāli universālie “zaļie”. Viņu retorikā
ir gan klimata izmaiņu problemātika, gan demokrātijas un cilvēktiesību
problemātika, homoseksuālisma un genderisma problemātika.
EP jaunais
sastāvs ir idejiski ļoti raibs. Eiroparlamentā ir sastopamas dažādas
ideoloģiskās koncepcijas. Tāds raibums satrauc daudzus ekspertus, jo tāds
raibums noteikti sekmēs haosu - nevajadzīgas diskusijas, nespēju izstrādāt
stabilu politiku, operatīvi vienoties par aktuālām problēmām. Noteikti būs
atsevišķu politiķu manierīga izrādīšanās publikai un sevis “piarēšana” medijos.
Tāpēc ir sāpīgs jautājums “Vai jaunais Eiropas Parlaments nav zināms spogulis
eiropiešu pagrimumam, inteliģences degradācijai, iracionālismam?”.
No vienas puses
ir labi, ka manāmi ir pieaugusi eiropiešu pašcieņa, vēlēšanās saglabāt savu
kultūru un pašiem būt saimniekiem savā kontinentā. Taču no otras puses Eiropas Parlamentam
nāksies “izbaudīt” to visu, kas ir saistīts ar demogrāfiskās pārejas sekām –
rases novecošanu, izmiršanu, inteliģences degradāciju, domāšanu, darbību un
uzvedību piesaskaņojot iracionālajam principam “dzīres mēra laikā”.*
*Plašāk par Eiropu skat.
internetā publicētā grāmatā "Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija,
ideoloģija".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru