Eiropas patiesā seja

   

   Eiropas Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā sabiedrības informētība par Eiropas problemātiku atklājās neticami bāla un kropla. Tas no vienas puses.

   Taču no otras puses nav nekā pārsteidzoša, tiekoties ar Eiropas problemātikas primitīvu un nepatiesu atspoguļojumu. Tāds atspoguļojums ir izdevīgs valdošajai kliķei un tāpēc tiek apzināti uzpotēts sabiedriskajā domā.

   Ar Eiropas problemātiku viss notiek tāpat kā ar “perestroikas”/”atmodas” problemātiku. No sabiedrības patiesība tiek slēpta, un XX gadsimta nogales vēsturiskie procesi tiek apzināti nepatiesi traktēti. Neapšaubāmi, par 80.-90. gadu mijas vēsturiskajiem notikumiem patiesība ir guvusi relatīvu pārsvaru pār nepatiesību. Patiesību zinātgribošā sabiedrības daļa ir lietas kursā, kas īstenībā bija “perestroika”/”atmoda”. Diemžēl par Eiropas patieso seju un tajā skaitā par Eiropas Savienības patieso seju cilvēki joprojām zina maz. Vismaz tādu iespaidu atstāj publikācijas un to komentāri.  

   ES tagad latviešiem politiski ir tas pats, kas kādreiz bija “Maskava”. Ja “Maskava” bija politiski negribēta pakļautība, tad ES ir kāri gribēta pakļautība. Jocīgi sanāk, jo par bijušo negribēto “Maskavu” latviešu sabiedrība tiek detalizēti un sistemātiski informēta vairāk nekā par pašlaik gribēto Eiropas Savienību. Tā, piemēram, “Delfos” par “Maskavu” ir nesalīdzināmi plašāka un daudzpusīgāka informācija nekā par Eiropas Savienību. No “Maskavas” dzīves tiek stāstīts, sākot ar Putina vibrācijām un beidzot ar krievu glamūra pretīgo elku perversijām. Latviešu “miljonā” ir vājš priekšstats par Eiropas virzību un par Eiropu ģeopolitiskajās “rotaļās”. Cilvēku vairākums acīmredzot neko nezina par Eiropas nākotnes prognozēm.

   Prognozes par pasaules ģeopolitisko kārtību XXI gadsimtā jebkuram eiropietim var interesēt vismaz divos aspektos. Pirmkārt, kādas iepriecinošas un pašapziņu tīksminošas izredzes ir Eiropas Savienībai turpmākajos gadu desmitos? Otrkārt, kā uz planētas attīstīsies politiskā dzīve, kādi turpmāk būs vadošie ģeopolitiskie spēlētāji, spēka centri un ar kuriem spēka centriem Eiropai nāksies konkurēt vissīvāk?  

   Taču vispirms ir vēlams zināt Eiropas visjaunāko laiku vēsturi. Īpaši labi ir jāzina vēsture par laiku pēc II Pasaules kara. Par šo vēstures posmu tiek iezombēta vislielākā nepatiesība. Tiek noklusēts galvenais. Pēckara Eiropu pārvalda nevis eiropieši, bet amerikāņi. Tas ir galvenais. Amerikāņi pārvalda Eiropu melīgas retorikas  aizsegā. Turklāt viņiem pašiem vairs nav jāmelo. To viņu vietā cītīgi dara eiropiešu politiskās elites kompradori un dažāda profila “leviti” (sinonīms vārdam “sulaiņi”). Pēckara gados amerikāņi izaudzināja ASV intereses kvēli aizstāvošu eliti. Tagad uz “politiskās skatuves” jau ir kompradoru otrā paaudze. Francijas bijušajam prezidentam Sarkozī pat iesauka ir “Amerikānis”. Latvijas varas inteliģence sastāv tikai no kompradoriem. Latvijas elektorāts EP ievēl tikai kompradorus. Izņēmums bija A.Rubika ievēlēšana.

   Nākas pasvītrot: pēckara Eiropas valdnieki ir amerikāņi. Viņu karaspēks ir izvietots eiropiešu zemēs atbilstoši okupācijas zinātniskajiem kritērijiem (nepakļaujas vietējai varai). Bez Baltā nama akcepta Eiropā netiek sastādīta un apstiprināta neviena valdība. Tāpēc globālo sociālo problēmu analītikā tiek runāts par amerikāņu okupācijas/kolonizācijas politiku Eiropā. Šī politika pirmajā laikā aptvēra Rietumeiropu, bet pēc PSRS sagraušanas sāka aptvert arī Austrumeiropu un tajā skaitā Latviju. Visjaunāko laiku rībentropi un molotovi Latviju atdeva amerikāņu politiskajai un ģeopolitiskajai apsaimniekošanai. Atceramies, Valsts prezidente Rīgas lidostā tā arī nesagaidīja no lidmašīnas izkāpjam LR īsto un vareno saimnieku. VVF devās viņu meklēt lidmašīnā. Bušs, protams, vēlāk izkāpa no lidmašīnas, iesēdās bruņulimuzīnā un  aizbrauca, uz ielas pametot stāvam nošļukušo VVF un uz atvadām nepaspiežot dāmas rociņu. Tā bija ļoti izteiksmīga un apkaunojoši simboliska ilustrācija LR patiesajam okupācijas/kolonizācijas statusam.

   Amerikāņus var saprast un attaisnot. Vācu maniakālās politiskās ambīcijas valdīt pār tautām un vācu nacisma ideoloģija katrā ziņā apdraudēja dzīvi Amerikā. Amerikāņiem bija objektīvs iemesls rūpēties, lai nebūtu trešo reizi jāsūta pāri okeānam savi vīri karot svešā kontinentā, no kura mājās nebūt visi atgriezās. Rietumeiropā vairākās vietās ir amerikāņu kritušo karavīru balto kapa krustu milzīga jūra. Pēc I Pasaules kara amerikāņu karaspēks Eiropā nepalika. Taču pēc II Pasaules kara amerikāņu politiskā elite pieņēma lēmumu Eiropā atstāt karaspēku un “rūpēties” par Eiropu.

   Tādu lēmumu noteikti ietekmēja amerikāņu valdošo aprindu mentalitāte. Jau no XIX gadsimta beigām ASV politiskās aprindas pārņēma īpašas izredzētības fantoms (izredzētību esot atvēlējis Dievs). Šis specifiskais fantoms lielā mērā nosacīja ASV ārpolitiku XX gadsimtā un nosaka arī XXI gadsimtā, izmantojot 29. prezidenta (1921-1923) Vorena Hārdinga politisko lozungu “America First”. 

   ASV politiķi nepārtraukti ir centušies atgādināt par savu labo gribu. Proti, viņi vienmēr esot tiekušies pēc līdzvērtīga partnera un sabiedrotā vienotas un varenas Eiropas personā. Arī eiropiešu politiķi šai tēzei laipni piebalso, kaut gan tā ir apzināta izlikšanās no abām pusēm. Katram ir skaidrs, ka ES līdz ASV līmenim ir ļoti tālu. ES ekonomiskā un militārā varenība tālu atpaliek no ASV potenciāla.

   Eiropas ekonomika uzplauka XX gadsimta 60.-70.gados. Pēc tam attīstības tempi ievērojami samazinājās un daudzās valstīs sasniedza tikai 2 % gadā. Daudzi eksperti tāpēc saka atklāti: 80.gados Eiropā iestājās stagnācija, kuru nespēj pārvarēt ES vara Briselē. Skeptiskākie eksperti atgādina, ka Eiropa jau vienu reizi ir gājusi bojā. Nav aizmirstams Romas impērijas sabrukums.  

   Par Rietumeiropas stagnāciju acīmredzot nebija informēti vai nebija spējīgi aizdomāties tie cilvēki Latvijā, kuri eksaltēti prasīja jo ātrāk „atgriezties Eiropā” un iestāties ES. Tātad pievienoties slimam organismam un brīvprātīgi atsacīties no suverenitātes, lai sevi pilnā mērā nodotu stagnatīvas struktūras varā.

   Izslavētā „Eiropas vienotība” patiesībā nekad nav bijusi stabila izpausme, un tā ne visai izdevīga amerikāņiem. Ar patiesi vienotu ES viņi nevarēs sekmīgi manipulēt. Patiesi vienota Eiropa necietīs amerikāņu okupāciju/kolonizāciju. Patiesi vienotu Eiropu nevarēs biedēt ar krievu “lāci”. Arī krievu “lācis” baidās no patiesi vienotas Eiropas. Tā tas bija ne tikai XIX un XX gadsimtā.

   Eiropas vienotība drīzāk ir eventuāla – zināmos apstākļos iespējama. Par to visspilgtāk liecināja rietumeiropiešu noliedzošā attieksme pret ASV iebrukumu Irakā. 2003.gada 15.februārī protesta demontrācijā izgāja gandrīz visa Rietumeiropa. Tā bija Rietumeiropā grandiozākā demonstrācija pēc II Pasaules kara. Mājās palika vienīgi pēc sociālisma sistēmas sabrukuma amerikāņu ģeopolitiskajai aizbildniecībai „uzdāvinātie” un amerikāņiem akli paklausīgie Austrumeiropas politiski un pilsoniski infantīlie iedzīvotāji. Tādējādi viņi lieku reizi uzskatāmi atsedza Eiropas vēsturisko plaisu. Šo plaisu nekavējoties maksimāli retrospektīvi interpretēja publicisti un intelektuāļi, vairāk vai mazāk korekti atgādinot par civilizācijas un barbarisma, kristiānisma un pagānisma,  demokrātijas un totalitārisma pretišķību un robežlīniju Eiropā. Arī Latvijai ir vēsturiskais gods uz mūžu mūžiem palikt barbarisma, pagānisma, totalitārisma zonā. Pēcpadomju gados tiek pieliktas visas pūles, lai tāds stāvoklis nebūtu tikai “uz papīra” (vēstures grāmatās), bet būtu arī dzīves īstenībā. 

   Par Eiropas reālo vienotību izsakās daudzi drosmīgi eiropiešu intelektuāļi. Vispirms viņi norāda, ka ES ir tikai formāla, bet nevis darbaspējīga valdība. Mūsdienās politiķi baidās pieņemt atbildīgus lēmumus un medijos imitē „vētrainu darbību”. Iedzīvotāji ir vīlušies politiķos, kļuvuši pilsoniski infantīli. Vēlētāji balso nevis par politiķa uzskatiem, bet „krēslu” un funkciju. Savukārt politiķi ir spiesti ņemt vērā, ka viņus var atbrīvot no amata nevis par aplamiem uzskatiem vai pieļautām kļūdām, bet gan medijos speciāli organizētas nomelnošanas kampaņas rezultātā. Tāpēc politiķi ne tik daudz rūpējas par konkrētu darbu kā par savu „imidžu” sabiedrībā – dažādos „reitingos”, TV pārraidēs, interneta forumos u.tml.

  Eiropiešu apziņā ir viens interesants moments. Eiropieši labi izprot ASV panākumus un ir gatavi mācīties no amerikāņiem. Vispirms tas attiecas uz amerikāņu prasmi integrēt migrantus. Amerikā viss ir atkarīgs no talanta, zināšanām, izglītības, enerģiskuma. Daudzi migranti jau pirmajā paaudzē lieliski iedzīvojas jaunajā mītnes zemē un ir ļoti lojāli pret ASV. Savukārt amerikāņi ir daudz iecietīgāki un mazāk augstprātīgi pret migrantu angļu valodas akcentu, ārieni, sociālo izcelsmi nekā rietumeiropieši. Rietumeiropā migrantu integrācijas politika ir piedzīvojusi pilnīgu krahu. Par to liecina aizvadīto gadu drūmie notikumi Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Skandināvijas u.c. valstīs. Multikulturālisma konceptu Eiropas politiķi (un izglītotie mietpilsoņi) nav pareizi izpratuši un to nolād pilnīgi nepamatoti.  

   ES konstitūcijas izstrādāšanas un pieņemšanas neveiksmes (konstitucionālā krīze) parādīja, ka arī šajā jomā eiropiešiem nākas mācīties no amerikāņiem. ASV konstitūcija tika pieņemta 1787.gadā, un tā joprojām atbilst valsts dzīves prasībām. Aizvadītajos gadsimtos konstitūciju laboja tikai 27 reizes. Varētu teikt, tikai 17 reizes, jo 10 labojumi par cilvēku tiesībām tika izdarīti 1789.-1791.gadā.  

   Eiropas Savienības ģeopolitiskās perspektīvas ir atkarīgas no tā, kā tiks pārvarēta garīgā krīze. Tā Rietumeiropā turpinās vairākus gadu desmitus. Par to ir rakstījuši gan pašu eiropiešu izcilākie un autoratīvākie intelektuāļi (piem., Ž.Bodrijārs, J.Hābermāss, Ž.Derrida, E.Gidens), gan amerikāņu speciālisti (F.Fukujama, P.Bjūkenens u.c.). Viņi izsakās par liberālās demokrātijas trūkumiem, politiskās elites totālo bezatbildību, eiropeiskās pasionaritātes izsīkšanu, antropocentriskās jūdu-kristiešu kultūras un Rietumu filosofiskā racionālisma sistēmisko krīzi. Daudzi autori nesaudzīgi runā par ES valdošās elites intelektuālo nabadzību, kretīnisku stūrgalvību un bezprātīgu maldīšanos. Lai akcentētu stāvokļa nopietnību, viņi atgādina eiropeiskuma patriota Šillera vārdus: „Pret muļkību pat dievi ir bezspēcīgi cīnīties”.   

   Eiropas un tajā skaitā ES dzīvi lielā mērā nosaka totalitārisma instinkts. Tas ir dziļi iesakņojies eiropiešu inteliģences mentalitātē. Var atsaukties uz Ruso, Hēgeļa, Marksa, Nīčes mācību, kā arī komunisma, fašisma, nacisma savstarpējo sacensību totalitāru konceptu ģenerēšanā un iecementēšanā eiropeīdu inteliģences mentalitātē.

   Diemžēl ES elite ir radījusi savu totalitāro monstru – Briseles kolosālo birokrātisko mašīnu ar desmitiem tūkstošu ierēdņu, miljoniem direktīvu un „centra” departamentu kloniem katras dalībvalsts galvaspilsētā. Pie tam ES milzīgais budžets nepazīst audītu pārbaudes, paver ceļu neredzētai korupcijai, uzliek milzīgu nodokļu slogu to valstu iedzīvotājiem, kuri atdod vairāk nekā saņem. Pats drausmīgākais totalitārisma instinkta realizējums ir nacionālo ekonomiku un garīgās kultūras reglamentēšanas grandiozais un visaptverošais slogs, vēloties visu dalībvalstu dzīvi pakļaut Briseles pelēcību sacerētajiem standartiem.

   Neapšaubāmi, “baltās” rases, Rietumu civilizācijas, Eiropas, Eiropas Savienība problēma Nr.1 ir demogrāfiskā krīze. Ņemot vērā dzimstības līmeni Eiropā, prognoze ir katastrofāla. Līdz 2100.gadam Eiropas “balto” iedzīvotāju skaits samazināsies par 70 %. Tā rezultātā Rietumu civilizācijas šūpulis pārvērtīsies par šīs civilizācijas kapu. Iedzīvotāju straujās novecošanas dēļ ES ekonomiskā izaugsme 2030.-2050.g. būs tikai 1% gadā.

   Eiropas problēma Nr.2 ir “krāsaino” rasu migrantu invāzija. Pagaidām tas nav bruņots (“karsts”) iebrukums un ir “auksts” iebrukums. Taču, piemēram, Francijas “melno vestu” labi organizēto vienību nesenā rašanās liecina, ka nav tālu arī līdz bruņotai invāzijai. “Melno vestu” vienības var rasties Vācijā, Lielbritānijā un citur.

   Planetārā demogrāfiskā pāreja noslēgsies 2050.gadā. Migrantu ieplūšana Eiropas attīstītākajās valstīs turpināsies. Tikai gadsimta otrajā pusē uz Zemes stabilizēsies iedzīvotāju skaits un iedzīvotāju teritoriālais izvietojums. Eiropai nav vienotas migrācijas politikas. Tā ir viena no visuzskatāmākajām liecībām eiropiešu vienotības deficītam. Acīmredzot ir jārodas ekstremālai situācijai, kad šī vienotība var rasties, lai aizstāvētu savu civilizāciju.

   Eiropas problēma Nr.3 ir inteliģences degradācija. Runa nav tikai par politiķu pagrimumu, kas aizvadītajos gados Eiropas medijos tiek fiksēts katru dienu. Runa ir arī par pašu žurnālistu pagrimumu, kā arī akadēmiskās un mākslinieciski radošās inteliģences pagrimumu. Lakoniski šo pagrimumu drīkst dēvēt par postmodernisma un neoliberālisma epidēmiju. Tā plosās arī pēcpadomju Latvijā. Degradācijas spilgta izpausme ir patiesības slēpšana par Eiropas reālo stāvokli.

   Inteliģences degradāciju var laipni nosaukt smalkāk. Var teikt, ka veidojas jauns dominējošais cilvēka tips. Tas ir tips, kas instinktīvi un intuitīvi piemērojas dzīvei jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, kad “baltie” cilvēki XXI gadsimta vidū būs tikai 10% no planētas iemītniekiem un “balto” cilvēku apziņā būs nostiprinājusies izmiršanas, novecošas un pagrimuma loģika (plašāk – mentalitāte).

   Jaunā dominējošā cilvēka tipa apziņa kardināli atšķiras no līdzšinējā dominējošā cilvēka tipa apziņas. Tāpēc antropoloģisko novitāti jau ir pieņemts dēvēt par postcilvēku. No postcilvēka viedokļa runa nav par degradāciju, bet objektīvi pamatotu evolūcijas jaunu stadiju – postcilvēka stadiju. Postcilvēka vērtību un normu, pasaules uztveres un izpratnes sistēma būtiski atšķiras no cilvēka attiecīgajām sistēmām. Postcilvēka apziņas centrā ir plurālisma princips, plurālisma metodika un plurālisma metodoloģija. Tādējādi postcilvēka pasaules uztverē un izpratnē nekas nav stabils un konsekvents, nekas nav patiess un īsts, bet vienīgi valda izolētas substances un nesaderīgi koncepti.

   Eiropā postcilvēki sastopas ar cilvēku pretestību. Postcilvēku un cilvēku konfrontācijas vēriens ir atkarīgs no katras eiropiešu tautas kultūras vitalitātes. Proti, no tā, cik lielā mērā kultūras mantojums un kultūras mantojuma kontinuitāte ir produktīva Homo sapiens esamībai. Postcilvēkiem kultūras mantojums nav vajadzīgs. Postcilvēki naidīgi izturas pret kultūras mantojumu. Tas ir obligāti jāņem vērā. Tāpēc postcilvēku un cilvēku konfrontācija nav tikai kardināli atšķirīgu antropoloģisko tipu konfrontācija, bet ir saistīta ar eiropeiskās kultūras turpmāko likteni. Postcilvēkiem nav vajadzīga eiropeiskā kultūra. Postcilvēki veido savu kultūru.

   Pret Eiropas Padomes vēlēšanām nav grēks izturēties kā pret postcilvēku un cilvēku konfrontāciju, eiropeiskās kultūras sargu un eiropeiskās kultūras grāvēju konfliktu. Sargi vēlas saglabāt valstisko un kultūras suverenitāti. Obligāti vēlas saglabāt līdzšinējo garīgo pasauli ar tās klasiskajām vērtībām un normām. Sargi vēlas atbrīvoties no amerikāņu kundzības un nevēlas savu zemi piepludināt ar citu rasu migrantiem. Uz Eiropas vienotību sargi lūkojas no savas zemes interešu viedokļa. Viņiem Eiropas vienotība ir derīga tikai tādā gadījumā, ja tā palīdz aizstāvēt savas zemes iedzīvotāju intereses.

   Eiropeiskās kultūras grāvēju pozīcija ir pilnīgi pretēja. Tās centrā ir ideoloģiskais globālisms.

   Globālisms ir cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends. Tas  izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo fundamentālas izmaiņas dzīves kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina kardinālas izmaiņas pasaules uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir pilnīgi jauns skatījuma leņķis un pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija.

   Globālismā nākas saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir reālais globalizācijas process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas apmaiņā. Tagad cilvēkiem ir iespējams veikt darbību uz visas planētas, apmeklēt planētas jebkuru vietu, apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā.

   Otrs aspekts ir tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko globālismu. Ideoloģiskā globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas vērtības, normas, noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās attiecībās, morālē, izglītībā. Ideoloģiskais globālisms gala rezultātā vēlas panākt nacionālo kultūru, nacionālo valstu suverenitātes un robežu izzušanu. Ideoloģiskais globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs un viena noteikta valsts, kas pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes. Ideoloģiskais globālisms ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”.

   Ideoloģiskais globālisms ir ieguvis globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida globalizācija, saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma informatizācija, nav zudusi valstu un kultūru savstarpējā cieņa starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta nepieciešamība nostiprināt atvērtību un savstarpējo mācīšanos vienam no otra.

   Ideoloģiskā globālisma oponents tagad ir nacionālistiskums. Respektīvi, nacionālistiskuma ideoloģija, kas ir suverēnas tautas/valsts/kultūras aizsardzības politikas idejiskais kodols. Tāpēc shematiski jākonstatē sekojošais. Cilvēki pārstāv nacionālistiskuma ideoloģiju, bet postcilvēki pārstāv ideoloģisko globālismu.

   Pēc 2019.gada maija vēlēšanām ideoloģiskā globālisma piekritēju pārsvars Eiropas Parlamentā saglabājas. Eiropas saimnieks nemainīsies. Kompradori, kuri paniski baidās zaudēt amerikāņu varu Eiropā, arī turpmāk Eiropas Parlamentā būs vairākumā. Latvieši, kā zināms, ievēlēja tikai amerikāņu “levitus”.

   Tomēr 2019.gada maija vēlēšanas apliecināja Eiropas “atmodu”. Eiropas Padomes vēlēšanas kļuva galvenā politiskā intriga sabiedrībā un mēdijos. Agrāk tā nebija. Pirms 2019.gada maija “leviti” visās zemēs tautu biedēja ar ES sabrukumu, ko var panākt nacionālistiskie eiroskeptiķi, Putins, Tramps, Si Dziņpins. Tāda biedēšana uzjundīja sabiedrības aktivitāti. Tika uzstādīts rekords. XXI gadsimtā EP vēlēšanās pirmo reizi piedalījās 51% no elektorāta. Iepriekšējās 2014.gada vēlēšanās piedalījās par 10% mazāk.

    2019.gada maija EP vēlēšanas nekļuva ideoloģiskā globālisma katastrofa. Tomēr vēlēšanas atsedza dziļas pārmaiņas politiskajā kopainā. Noslēdzies ir laikmets, kad netraucēti valdīja kompradori, visu šķirņu “plurālisti”, “globālisti”, “kosmopolīti”, “eirodzīves” fani. Situācija katrā valstī ir savādāka. Taču kopumā t.s. sociālisti un konservatīvie zaudē uzticību. Priekšplānā izvirzās nacionālistiskuma ideoloģijas piekritēji, kā arī konceptuāli universālie “zaļie”. Viņu retorikā ir gan klimata izmaiņu problemātika, gan demokrātijas un cilvēktiesību problemātika, homoseksuālisma un genderisma problemātika.

   EP jaunais sastāvs ir idejiski ļoti raibs. Eiroparlamentā ir sastopamas dažādas ideoloģiskās koncepcijas. Tāds raibums satrauc daudzus ekspertus, jo tāds raibums noteikti sekmēs haosu - nevajadzīgas diskusijas, nespēju izstrādāt stabilu politiku, operatīvi vienoties par aktuālām problēmām. Noteikti būs atsevišķu politiķu manierīga izrādīšanās publikai un sevis “piarēšana” medijos. Tāpēc ir sāpīgs jautājums “Vai jaunais Eiropas Parlaments nav zināms spogulis eiropiešu pagrimumam, inteliģences degradācijai, iracionālismam?”.

   No vienas puses ir labi, ka manāmi ir pieaugusi eiropiešu pašcieņa, vēlēšanās saglabāt savu kultūru un pašiem būt saimniekiem savā kontinentā. Taču no otras puses Eiropas Parlamentam nāksies “izbaudīt” to visu, kas ir saistīts ar demogrāfiskās pārejas sekām – rases novecošanu, izmiršanu, inteliģences degradāciju, domāšanu, darbību un uzvedību piesaskaņojot iracionālajam principam “dzīres mēra laikā”.*

*Plašāk par Eiropu skat. internetā publicētā grāmatā "Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideoloģija".