Pagrimuma realitāte jeb morālā poliūrija

   Atkal medicības termins! Jā, pareizi! “Poliūrija” ir medicīnas termins. Bez tā nevarēsim iztikt. Tagad sociālajā publicistikā ir stabila situācija un stabila specifika. Sociālā publicistika nevar elpot bez medicīnas terminiem. Situācija šajā ziņā ir stabila. Turklāt der visi medicīnas termini. Medicīnā termini  nosacīti dalās divās grupās. Vienā grupā ir termini miesas ārstēšanai un profilaksei. Otrā grupā ir termini gara un prāta ārstēšanai un profilaksei. Stabilā specifika ir tā, ka sarunā par garu un prātu pareizāk (kariķējoši perspektīvāk) ir lietot miesas ārstēšanai un profilaksei paredzētos terminus. Termins “poliūrija” attiecas uz miesu, apzīmējot pārmērīgu urīna izdalīšanos un diennakts urīna daudzuma palielināšanos.

   Latvijas varas inteliģence var lepoties ar morālo poliūriju. Latvijas varas inteliģence sastāv no morālajiem “poliūrijiem”. Morālais pagrimums (svešvārdā – deģenerācija) ir pārmērīgs un vairs neatbilst Homo sapiens kritērijiem. Visvairāk tas attiecas uz valsts galvenajiem institūtiem – Valsts prezidentu, parlamentu, valdības vadītāju, ministriem, ģenerālprokuroru, Valsts bankas vadību. Diemžēl morāli cerīgi nevaram lūkoties uz šo institūtu visām amatpersonām. Morālā pagrimuma vidē spēj eksistēt tikai šai videi vairāk vai mazāk piemēroti indivīdi.

   Nekļūdīgi var paziņot viņu skaitu. Latvijā deģenerācijas melnā ēna pārklāj 57029 indivīdus. Tie ir indivīdi, kuriem VID ir jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija. Viņus var uzskatīt par morāli nelīdzsvarotiem, jo viņi vistiešākajā veidā ir saistīti ar pagrimumu valsts varas institūtos. Ja kāds noliedzoši krata galvu “Es neesmu deģenerāts!”, tad tā ir melošana vai neizpratne. Iespējams, daudzi no 57029 indivīdiem nemaz nav spējīgi saprast, ka deģenerāciju var atbalstīt tikai deģenerāts. Strādājot valsts iestādē, jebkura amatpersona automātiski kļūst deģenerācijas procesa sastāvdaļa. Tas ir tāpat kā ar dzīvošanu Latvijā. Katrs, kurš dzīvo Latvijā, automātiski kļūst Latvijas iedzīvotājs. Taču, saprotams, eksistē izeja no tāda stāvokļa.

   Izeja ir vienkārša! Ja kāds nevēlas būt Latvijas potenciālo deģenerātu kontingentā, tad nav jāsadarbojas ar valsts intitūcijām. Tagad ir lielas iespējas no tā izvairīties, sākot ar darbu privātā firmā un beidzot ar aizbraukšanu no Latvijas. Tādas skaistas iespējas (individuālo brīvību) nāktos uzskatīt par “perestroikas” ieguvumu, ja vien viss nebūtu tik dramatiski un individuālās brīvības izmantošana neizvērstos traģēdijā, kas Homo ar sapiens vienmēr ir Dzimtenes piespiedu atstāšana un odiozs liegums kalpot savai valstij un tautai. Nav normāli, ja latvietim cilvēciskās sejas saglabāšana var notikt tikai Īrijā, Lielbritānijā vai kādā citā zemē.

   Bet tagad par pagrimuma realitāti – konkrēto izpausmi. Uz aizvadīto 30 gadu valstisko procesu fona konkrētā izpausme daudziem liksies ikdienišķi niecīga. Taču tas ir maldīgs priekšstats. Patiesībā tiekamies ar ļoti būtisku izpausmi. Pie tam tik būtisku, ka tā met melnu ēnu ne tikai uz valsts amatpersonām, bet tāpat met melnu ēnu arī uz Satversmes galveno varoni “Latvijas tautu”, kurai pie mums pieder “valsts suverēnā vara”. Pagrimuma realitāte attiecas uz valsts varu, par kuras kvalitāti politiski, morāli un metafiziski (Dieva priekšā) ir atbildīga “Latvijas tauta”. “Latvijas tauta” valsts varu ir uzticējusi morāli ļoti pagrimušiem tipiem – visīstākajiem morālajiem “poliūrijiem”.

   Interneta medijā “nra.lv” 2019.gada 1.martā bija lasāms: “Sekojot skandālam ap labklājības ministri Ramonu Petraviču un cerot paskubināt premjeru šo situāciju atrisināt pēc iespējas ātrāk, opozīcijā esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) Saeimā Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam iesniegusi jautājumu Par valdības neiecietīgo attieksmi pret aplokšņu algas maksājumiem. Taču ir skaidrs, ka ātrāk par šā gada budžeta pieņemšanu (!?) virzības šajā jautājumā nebūs. K. Kariņš paudis, ka publiski izskanējusī informācija par ministres vīra Aleksandra Petraviča uzņēmumā Monēta, kurā R. Petraviča, savulaik, vadījusi finanšu lietas, it kā izmaksātajām aplokšņu algām jāvērtē sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Premjers aicinājis (!?) R. Petraviču sadarboties (!?) ar VID. Savukārt uz jautājumiem par to, vai skandāls varētu kalpot par pamatu R. Petravičas demisijas pieprasīšanai, premjers neatbild (!?).”

   Tā it kā būtu smieklīga mizanscēna. Zagli gatavojas ķert tikai tad, kad sāks ziedēt ievas, atlidos stārķi...Šajā gadījumā – kaut kad pavasarī pēc budžeta apstiprināšanas. Smieklīgi būtu jautāt “Vai  patiešām neviens vairs nesaprot, ka noziedznieks ir jāķer un jāsoda nekavējoties, bet nevis jāgaida kaut kādas izmaiņas dabā vai sabiedrībā?”.

   Smieklīga te nekā nav! Tiekamies ar 999. proves deģenerāciju. Psihiskās deģenerācijas galvenā pazīme ir totāls un visaptverošs nihilims. Deģenerāts noraida, neatzīst, ignorē ne tikai vispārpieņemtās morāles normas, principus, tikumisko vērtību. Deģenerāts noraida, neatzīst, ignorē jebkuru cilvēciskās esamības normu un vērtību. Deģenerātam nekas nav svēts – ne valsts un tauta, ne brīvība un suverenitāte, ne tiesiskums un taisnīgums, ne patiesība un garīgums, ne māksla un zinātne, ne kultūra un reliģija, ne politika un ideoloģija, ne audzināšana un izglītība. Ja Kariņam un Latvijas krūmos salasītajai ministru kompānijai būtu kaut kas svēts, tad Petraviča tiktu momentā padzīta. Ja Valsts prezidentam un Saeimas deputātiem būtu kaut kas svēts, tad mums nekad pie varas netiktu kariņi, petravičas. Un beidzot: ja “Latvijas tauta” kaut nedaudz atbildīgi dzīvē realizētu tai piederošo “valsts suverēno varu”, tad mūsu zemi neapkaunotu masveidīgās deģenerācijas melnā ēna. Neapšaubāmi, kāds morālais “poliūrijs” tiektos ieņemt augstu krēslu, taču “Latvijas tauta” nekavējoties viņu apstādinātu. Tagad ir pretējais. Augstos krēslos sēž tikai morālie “poliūriji”.

   No “6.oktobra paaudzes” jaunajiem valdniekiem noteikti kādi 98% nemaz neapjēdz notikumu graujošo trajektoriju. Par to esmu pilnīgi pārliecināts. 6.oktobrī “Latvijas tautas” elektorāts atbalstīja noziegumu brīvībā uzaugušo paaudzi. Tā pazīst vienīgi dzīvi nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskumā. Šī paaudze var nesaprast, ka partija un koalīcija nedrīkst aizstāvēt noziedzniekus. Lai pieņemtu valsts budžetu, nedrīkst nesodīt noziedzniekus. Noziedzniekus vispār nedrīkst pielaist valsts jautājumu risināšanai. Ja tas tā nenotiek un noziedznieki turpina darbu valdībā un parlamentā, tad tāda pieeja ir deģenerātu pieeja. Tāda pieeja jau vairs nav attiecināma uz cilvēkiem, bet ir attiecināma uz kaut kādiem cilvēcei nezināmiem un antropoloģiski neidentificējamiem briesmoņiem, pārdabiskiem nezvēriem, himērām.

   Partijas un koalīcijas interesēs nedrīkst būt noziedznieku piesegšana. Pie mums tas tā nav. Pie mums ir pārspēta PSKP pieeja. Padomju laikā bija stingrs princips vārdā “partijas intereses”. Taču šo principu nekad neattiecināja uz noziegumiem. Attiecināja tikai uz ideoloģiju. PSKP drastiski sargāja savu ideoloģiju, bet nevis drastiski sargāja dažāda veida valsts krāpniekus. Pie tam PSKP tos partijas biedrus, kuri bija krimināli noziegušies pret valsti, sodīja daudz bargāk nekā bezpartejiskos noziedzniekus. Pie mums viss ir otrādi. Mūsu partijas un koalīcijas ir noziedznieku aizstāves. Un tas ir visīstākais deģenerātu līmenis.