Mūsu esības antipodi

     Latviešu tautas esību tagad nosaka antipodi – divas diametrāli pretējas dzīves izpausmes. Par katru no šīm izpausmēm ir emocionāli vingra atziņa. Par vienu izpausmi ir priecīga atziņa. Par otru izpausmi ir traģiska atziņa.

   Priecīgā atziņa attiecas uz latviešu tautas fizisko (vulgāri sakot – vēdera) eksistenci. Priecīgā atziņa ir šāda.

   Tas ir ļoti labi, ka Latvijā saimnieko ārzemnieki. Viņiem pieder aramzeme, meži, ūdeņi. Viņu rokās ir latviešu tautas fiziskās eksistences galvenie avoti: finansu sfēra (ieskaitot Valsts banku), rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana, celtniecība, tirdzniecība, transporta līdzekļi. Tas nozīmē, ka Latvijā materiālā sfēra funkcionē atbilstoši ārzemnieku prāta racionalitātei un darba organizācijai. Tādējādi praktiski tiek garantēta materiālās sfēras funkcionēšanas stabilitāte un pozitīvs rezultāts. Ar to pilnīgi pietiek, lai Latvijas ļaudīm būtu nodrošināta fiziskā eksistence.

   Labi ir arī tas, ka LR nav neatkarīga valsts, un Latvija ir ES “dalībvalsts”. Tāds stāvoklis ir izdevīgs Latvijā saimniekojošajiem ārzemniekiem, jo jurisdikcijas karkass tiek veidots un kontrolēts Briselē, bet nevis Rīgā. Ārzemnieki nav atkarīgi no vietējās jurisdikcijas kaprīzēm un aplamībām. Atkarīgi ir vienīgi no vietējo varas institūciju korupcijas smalkumiem.

   Pašlaik latvieši var nebēdāties par fizisko eksistenci. To garantē ārzemnieku darbība Latvijā. Tādējādi pašlaik nav liela nozīme “6.oktobra paaudzes” politiskajai varai. “6.oktobra paaudzes” fundamentālā nevērtība nespēj ietekmēt latviešu fizisko eksistenci. Dauni, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži, muļķīši lingvisti, kretīni pūces var droši vārīties 48 stundas diennaktī savu bezjēdzību katlā, jo šie “valstsvīri” nespēj tautai atņemt fiziskās eksistences iespējas.

   Protams, priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu tautas saprātīgāko saujiņu, kura nepiedalās masu zagšanā un kurai patiešām rūp fiziskās eksistences jautājums. Situācija ir amizanta. Ārzemnieku samaksātos nodokļus (valsts budžeta kodolu) latviešu vienai daļai ir iespējams nozagt. Šo iespēju ārzemnieku prāta racionalitāte un darba organizācija nevar liegt. To var liegt latviešu tautas inteliģence. Latvijā ir sastopama tautas inteliģence, bet ļoti nelielā apjomā. Neapšaubāmi, zagšanu var liegt Latvijas jaunā “Maskava” – ES varas dūres Briselē. Taču aristokrātiskos un buržuāziskos Eiropas formālos un neformālos valdniekus acīmredzot neinteresē masveida zagšanas ierobežošana Austrumeiropas lumpeņu un plebeju “dalībvalstī”, kura visos saimnieciskajos un sociālajos rādītājos ieņem kādu no pēdējām vietām Eiropā. 

   Priecīgajai atziņai par fizisko eksistenci emocionāli pilnīgi pretēja ir atziņa par garīgās eksistences (ne visai vulgāri sakot – galvas un sirds) traģismu – bezizejas stāvokli, bojāeju, radot ciešanas un sāpīgus pārdzīvojumus. Pilnīgi pretējā atziņa tāpat kā priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu saprātīgo saujiņu, kurai joprojām nav sveša morālā skaidrība, tīrība, nevainojamība, bet galvenais – garīguma un garīgās attīstības nepieciešamība.

   Latviešu eksistence ir atkarīga no fiziskās esības nosacījumiem un garīgās esības nosacījumiem. Tā tam ir jābūt, un tas attiecas uz visiem Homo sapiens. Vienīgi Homo lethi sētā starp abiem nosacījumiem ir aiza.

   Ar fizisko eksistenci, kuru Latvijā nodrošina ārzemnieki, viss ir kārtībā. Latvieši ir paēduši. Bet to nevar teikt par garīgo eksistenci. Latvijā garīgo eksistenci nodrošina paši latvieši.

   Garīgajā eksistencē ir pilnīgs traģisms. Latviešiem nav elites. Elite ir vienīgā tautas fiziskā barotāja un tautas garīgā barotāja. Tauta pati sevi nebaro. Tautu baro tās elite. Tā ir elites misija. Tā tas ir visām tautām. Latviešiem elites vietā ir reti kropla varas inteliģence. Tā nav spējīga tautu barot ne fiziski, ne garīgi. Tautas fizisko barošanu kroplā varas inteliģence ir novēlusi ārzemniekiem. Kroplā varas inteliģence instinktīvi apzinās savu neprasmi nodrošināt tautas fizisko eksistenci. Kroplā varas inteliģence ar prieku noveltu ārzemniekiem arī tautas garīgās eksistences nodrošināšanu. Taču tas reāli nav iespējams. Tāpēc kroplās varas inteliģences rokās ir latviešu māksla un literatūra, zinātne, filosofija, izglītība, politika, valodas kultūra, masu komunikācijas saturs.

   Tā teikt, pārtikas uzturs latviešiem nav slikts. Taču garīgais uzturs ir pilnīgi nederīgs. Kroplā varas inteliģence spēj piedāvāt tikai kaut ko primitīvu, vulgāru, perversu, neestētisku, amorālu, netalantīgu, mietpilsonisku, postmodernistisku, neoliberālu, antihumānu, politiski un ideoloģiski seklu, tendenciozi zombējošu un  aplami orientējošu dzīvei mūsdienu pasaulē. Vienīgais labums ir tas, ka kroplā varas inteliģence lielā mērā elpo viena pati savus izgarojumus un tautas saprātīgākajai saujiņai ir iespējams sevī uzturēt relatīvi labu garīgo formu, balstoties uz citu zemju māksliniecisko un zinātnisko devumu, un latviešu kultūras klasisko mantojumu. “Rīgas Nelaika” pseidointelektuālie tukšrakstītāji, perversie “Satoristi”, humanitāro un sociālo zinātņu akadēmiskie mudžinātāji, interneta vājprātīgie troļļi, žurnālistikas “Delfi”, “NRA” ūdensgalvas un varas laizītāji, Bruņinieku nama un valdības dauni, pederasti, kretīnpūces, gobzemblēži, dagmārbeitneršarlatānes, alkātīgo rektoru un skolu direktoru mafijas, odiozās “jābūtības dimensijas” sakūlējas, debilās “par-politikas” pavļutmuzicētāji savus izgarojumus elpo vieni paši kopā ar saviem faniem un faktiski nav spējīgi nosmacēt visu sociumu. Visapjomīgāk viņi var smadzēt skolu un augstskolu jaunatni. Skolēniem no tā izvairīties ir ļoti grūti. Tas ir nepatīkami. Studētgribētāji no tā var viegli izvairīties. Metode ir labi zināma. Gaišus jauniešus gaida katra ārzemju universitāte.

   Mūsu esības antipodi nevar neizraisīt būtiskas sekas. Tie ir sociālie antipodi. Tie attiecas uz sabiedrības esības eksistencionālo bāzi. Antipodi nosaka latviešu tautas dzīves iespējas un perspektīvas. Un šajā gadījumā nav tik svarīgi, kas kuram latvietim ir galvenais – fiziskā eksistence jeb garīgā eksistence. Katram normālam cilvēkam ir saprotams, ka starp abiem tik tikko minētajiem eksistences veidiem pastāv nesaraujama vienotība.

   Sekas ir dažādas un vairāk vai mazāk bīstamas. Ļoti bīstama ir antipodu izraisītā sociālā vienaldzība, kad sabiedrība masveidā pārstāj interesēties par politiku. Tas patiesībā liecina, ka sabiedrība masveidā ir pārstājusi interesēties par tautas demogrāfiju, tautas morālo seju, tautas reputāciju, tautas izglītību, zinātni, mākslu un literatūru. Sociālā vienaldzība ir tikai pussoli no sociālā nihilisma – sabiedrības dzīvesveida noraidīšanas, valstiskuma un valsts institūtu necieņas un izsmiešanas.

   2019.gada 21.martā portālā “Delfi” tika ievietots teksts ar nosaukumu “Aptauja: interese par politiskajiem notikumiem Latvijā sasniegusi vēsturiski zemāko līmeni”. Sociologu pētījumā vairāk kā puse no aptaujātajiem iedzīvotājiem neinteresējas par politiku. Tas nozīmē, ka viņi neinteresējas arī par ekonomikas, izglītības, medicīnas, zinātnes, mākslas un literatūras stāvokli Latvijā.

   Politika ir cilvēku visa dzīve. Politika nav tikai cīņa par tiesībām zagt, kā tas ir kriminālajā kapitālismā un “6.oktobra paaudzes” priekšstatos. Latviešu jaunā paaudze ir tikusies vienīgi ar kriminālo kapitālismu. Tā nepazīst citu dzīves vērtību. Tā pazīst tikai zagšanu kā dzīves vērtību.

   Politika nav vienīgi “politika” tautas elektorāta noskatītajās 100 galvās. Politikā izpaužas un apstiprinās cilvēku dzīves realitāte visos esības aspektos. Politika ir universāls dzīves esības idejiski organizatoriskais instruments. Politika nav abstrakta darbība politisko organizāciju telpās, bet gan ir ikdienas konkrēta sastāvdaļa katrā ikdienišķajā norisē. Politika organiski attiecas uz katru cilvēku. Arī uz tiem, kuri koķetīgi lepojas ar frāzi “Man neinteresē politika!”. Tāda koķetēšana parasti liecina par rezignāciju – psihisko stāvokli, kurā cilvēks ir samierinājies ar apstākļiem, padevies nenovēršamajam, zaudējis ticību saviem spēkiem, mērķiem un pat dzīves jēgai. No rezignētiem indivīdiem nekas enerģiski labdabīgs nav gaidāms. Tādi indivīdi vēlas vienīgi piestūķēt vēderu.