Hipotēze par globālas parādības cēloni

   Šajā esejā vēlos iepazīstināt ar hipotēzi par globālas parādības cēloni. Virsraksts varēja būt savādāks. Virsrakstā iederas vārdi – “Modernā obsesija jeb nomofobijas gūsts”. Runa ir par nepierastu parādību. Pie tās nepierastības ir vēlams pierast jau pašā sākumā, balstoties uz adekvātu terminoloģiju. Taču globālajai parādībai vispareizākais būtu teikt “Pietiek!”. Tā nav laba parādība. Tā slikti raksturo šīs parādības fanus.

   Tā ir moderna parādība, un tā agrāk nebija sastopama cilvēces vēsturē. Parādība aptver visu cilvēci. Šodienas Latvijā šī parādība attiecas burtiski uz visiem – lieliem un maziem, veciem un jauniem, bagātiem un ne visai bagātiem, pilsētniekiem un lauciniekiem.

   Parādībai ir cēlonis. Par parādības cēloni iespējamas dažādas hipotēzes. Taču speciālajā literatūrā ir sastopama tikai viena hipotēze. Šajā esejā runa būs par vēl vienu hipotēzi.

   Parādībai ir obsesijas reputācija. Tas ir precīzi zināms. Tātad šī parādība tur savā gūstā cilvēkus – viņu domas, atmiņas, bailes, tieksmes, šaubas, kas pret paša gribu rodas ne tikai psihiski slimiem, bet arī psihiski veseliem cilvēkiem. Jēdziens „obsesija” ir atvasinājums no latīņu „obsessio” (ielenkt, turēt savā varā), un tas teicami iederas globālās parādības interpretācijā. Vēl nākas piebilst, ka cilvēki var apzināties obsesijas iracionalitāti, bet tomēr nespēj no tās atbrīvoties. Viņi visu laiku paliek parādības gūstekņi.

   Savādākajā virsrakstā ir latviešu sarunvalodā reti sastopams jēdziens - nomofobija. Tas ir jaunvārds. Tas cilvēces leksiskajā arsenālā ir tikai no 2010.gada. Jēdziens „nomofobija” ir atvasinājums no izteikuma angļu valodā „no mobile-phone phobia” (bailes palikt bez mobilā telefona).

   Pie reizes gribu paskaidrot vēl vienu leksisko darinājumu. Tekstā tiks lietots kalks „smartfons”. Tas ir veidojums latviešu valodā no angļu „smartphone” (gudrais telefons). Atšķirībā no jēdzieniem „obsesija” un „nomofobija” dotais kalks ir plaši izplatīts latviešu sarunvalodā (arī reklāmā), tāpēc atļaušos to lietot bez pēdiņām.

   Modernā obsesija ir atkarība no tehnikas un tehnoloģijas – datora, mobilā telefona, interneta un tā komunikācijas instrumentiem (sociālajiem tīkliem). Tik tikko minēto inovāciju mūžs ir vēsturiski ļoti īss, taču attīstības ziņā ļoti dinamisks. Pat pārāk dinamisks. Tāpēc mūsdienās neviens nekaunas, ka cilvēku apziņa (inovāciju ietekmes izpratne) atpaliek no tehniskā un tehnoloģiskā progresa. Tādā gadījumā saka, ka „dzelži” attīstās straujāk nekā cilvēku apziņa un cilvēku spēja operatīvi mainīties reizē ar zinātniski tehniskajām izmaiņām.

   Vispirms speciālisti sāka analizēt atkarību no interneta (turpmāk sacīsim - interneta atkarību). Pētnieciskā darbība sākās 1995.gadā. Togad Rietumos publicēja pirmos rakstus par interneta izraisītajām psihiskajām problēmām. Pirmās monogrāfijas par interneta atkarību sāka publicēt 1998.-1999.gadā.

   Zinātniskās pētniecības pašā sākumā radās un joprojām saglabājas terminoloģiskā daudzveidība. Angļu valodā speciālajā literatūrā tiek lietoti tādi jēdzieni kā „Internet abuse” (interneta pārmērīga lietošana), „Internet addiction” (interneta tieksme/sliecība/nodošanās), „Internet dependency” (interneta atkarība), „compulsive Internet use” (piespiedu/spaidu interneta lietošana), „pathological Internet use” (patoloģiska interneta lietošana), „disturbed Internet use” (uztraukta/uzbudinoša interneta lietošana).

   Zinātne, protams, centās iet kopsolī ar informācijas tehnikas un tehnoloģijas jaunākajiem sasniegumiem. Nācās pievērsties ne tikai interneta atkarībai, bet apvienot vienā pētnieciskajā kompleksā atkarību no datora, atkarību no interneta, atkarību no mobilā telofona un XXI gadsimta sākumā arī atkarību no smartfona. Zinātne sāka lietot tādus jēdzienus kā kiberpsiholoģija, kibertelpa. Jau minēju par jēdziena „nomofobija” lietošanu no 2010.gada.

   Pašlaik (2019.g. sākumā) zinātniskās uzmanības centrā ir atkarība no smartfona. Tā faktiski reizē ir atkarība no datora, atkarība no mobilā telofona un atkarība no interneta.

   Smartfona izgudrošana un masveidīgā lietošana sekmēja zinātniskās domas konsolidāciju, sākot ar viena pētnieciskā priekšmeta definēšanu un beidzot ar teorētisko universāliju izdomāšanu. Vairs nav nepieciešams nodalīt datora, mobilā telefona, interneta un tā sociālo instrumentu psiholoģisko un kulturoloģisko problemātiku, kā arī nozoloģisko problemātiku (nozoloģija ir mācība par slimībām un to klasifikāciju). Tagad šo problemātiku var aplūkot kompakti.

   Zinātnisko secinājumu ievirze bija prognozējama. Civilizācijas labumiem (jaunizgudrojumiem) vienmēr ir divas sejas: labā un sliktā. Zinātniski tehniskais progress katru reizi atvieglo cilvēku dzīvi, taču reizē kaut kādā veidā to padara komplicētāku, veicinot negatīvas emocijas un negatīvas kulturoloģiskās asociācijas, bremzējot cilvēku darbību un nelabi izmainot cilvēku dzīves kārtību, normas un pat vērtības. Tāpēc bija prognozējama gan pozitīvā, gan negatīvā attieksme pret smartfonu.

   Bailes no tehnikas varas un bailes no tehnikas spējas transformēt kultūru, cilvēka dabu un paradumus, bailes no tehnikas spējas būtiski koriģēt sociālos procesus un politiskos procesus ir tradicionāla izpausme. Dažāda rakstura bailes vienmēr ir pavadījušas to segmentu, ko saucam par dzīves tehnisko progresu. Mūsdienās šīm bailēm ir īpašs iemesls, jo informācijas tehnoloģijas ne tikai izkārto un kontrolē dzīves procesus, bet izkārto un kontrolē cilvēku smadzenes. Cilvēki zaudē suverenitāti – cilvēcisko neatkarību, patstāvību darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Par tiem, kuri lieto jauno tehniku un tehnoloģiju, var iegūt visdažādākā satura informāciju. To savās interesēs var izmantot ārējie spēki.

   Pozitīvās attieksmes adepti slavē internetu un tā pieejamību smartfonā. Internets stimulējot smadzeņu aktivitāti, un tas esot ļoti derīgi vidējā vecuma cilvēkiem un gados vecākiem cilvēkiem. Turklāt atsevišķi zinātnieki pat neatzīst interneta atkarību. Tā neeksistējot, un apgalvojums par interneta atkarību ir intelektuāls pārspīlējums. Patiesībā internets esot saistīts ar cita veida atkarībām – datorspēļu atkarību, „čatošanas” atkarību, azartspēļu atkarību.

   Speciālajā literatūrā dominē negatīva attieksme pret smartfonu. Smartfona izraisītā obsesija esot skaidra realitāte un maldīgi ir to neatzīt un pret to nevērsties. Neiroloģisko mehānismu sakarību summa smartfona atkarības laikā cilvēka smadzenēs esot tāda pati kā cilvēkiem ar atkarību no narkotikām.  

   Daudzi zinātnieki izsakās ļoti kritiski. XXI gadsimtā smartfons esot izraisījis jauna tipa epidēmiju – patoloģisku atkarību (nomofobiju) no gudrajiem mobilajiem telefoniem. Epidēmijas sekas smagi atsauksies uz cilvēku evolūciju, cilvēku psiholoģisko, intelektuālo, sociālo potenciālu. Zinātnes humānistiskais pienākums ir apzināt smartfona atkarību, izstrādāt diagnostikas metodikas un klasificēt modernās epidēmijas variācijas. Pareizi rīkojas tās valstis, kuras smartfona (plašāk – interneta)  atkarību atzīst pilnā mērā. Somijā no interneta atkarīgos jauniešus neņem armijā. Ķīna 2008.gadā interneta atkarību atzina par slimību un sāka iekārtot speciālas klīnikas interneta atkarības ārstēšanai. ASV šim nolūkam pirmo slimnīcu atvēra 2009.gadā. Pētnieciskā aģentūra „Gallup” ir noskaidrojusi, ka ASV katrs otrais cilvēks vairs nespēj dzīvot bez smartfona.

   Līdz šim iepazītajā speciālajā literatūrā ir nosaukts tikai viens cēlonis (proti, viena hipotēze) atkarībai no smartfona. Cēlonis esot bailes no vientulības. Cēloņa leksiskais noformējums var atšķirties, taču principā vienmēr ir runa par vienu un to pašu - bailēm no vientulības.

   Tā, piemēram, nomofobiju uzkurina bailes būt izolētam no ārpasaules. Ja cilvēks nevar sazināties ar citiem, tad viņā uzjundī bažīgs priekšstats par savu nevajadzību un nespēju būt noderīgam darbā un sabiedriskajos pasākumos. Smartfonā funkcionējošais internets ļauj pārvarēt vientulību, sociālajos tīklos iesaistoties dialogā ar citiem cilvēkiem un dažādā diskursīvā formā demonstrējot savu klātbūtni.

   Nākas atcerēties vientulības būtību. Proti, atbildēt uz jautājumu „Kas ir vientulība?”. Atbilde uz šo jautājumu var ļaut vai neļaut akceptēt doto hipotēzi.

   Vientulība ir sociāli psiholoģiskā parādība - cilvēka emocionālais stāvoklis. Mēdz būt pozitīvā vientulība un negatīvā vientulība.

   Pozitīvā vientulība ir cilvēka eksistenciālā nepieciešamība. Cilvēkam laiku pa laikam ir nepieciešama vientulība. Tā praktiski ir iespējama vientuļā situācijā, kad līdzās nav citu cilvēku un cilvēks var netraucēti palikt viens ar savām domām. Pozitīvās vientulības vitālo nepieciešamību lieliski apzinās intelektuāli augsti attīstīti indivīdi. Viņi pret vientulību izturas kā pret dārgu psihisko vērtību un fizioloģisko nepieciešamību.

   Negatīvā vientulība ir nespēja komunicēt ar līdzcilvēkiem, jo cilvēks ir izolēts no sabiedrības. Tādu vientulību cilvēks negatīvi pārdzīvo.

   Cilvēks ir sociālā būtne. Cilvēks nespēj pilnvērtīgi eksistēt bez kontaktiem ar citiem cilvēkiem. Vissmagākais soda mērs ir nevis nāves sods, bet ieslodzīšana vieninieka kamerā. To ļaudis atzīst jau no senseniem laikiem.

   Aizliegums (soda mērs) nelietot smartfonu nav ieslodzījums vieninieka kamerā. Cilvēkam netiek liegta iespēja uzturēt sakarus ar citiem cilvēkiem. Cilvēks netiek totāli izolēts no sabiedrības. Cilvēkam nevar rasties vientulības apziņa un nevar rasties bailes no vientulības.  

   Ņemot vērā tik tikko atgādināto vientulības būtību, grūti (neiespējami) ir akceptēt hipotēzi (dažos darbos pierādītu faktu) par bailēm no vientulības kā nomofobijas cēloni. Visticamākais nomofobijas cēlonis ir cits, un tāpēc nākas formulēt jaunu hipotēzi un ieskicēt tās argumentus.

   Visticamākais nomofobijas cēlonis ir cilvēka stihiskās bailes palikt vienatnē ar savām domām, kad cilvēka prāts nav nodarbināts ne ar kādu konkrētu uzdevumu. Tāda situācija ir pazīstama katram cilvēkam. Cilvēks ir padarījis darbu, ar kuru bija aizņemtas viņa domas. Tagad viņu negaida darbs, un viņa domas, tā teikt, var plūst brīvi bez jebkāda tematiskā norādījuma. Viņš ir spiests domāt par to, kas „iešaujas prātā”.

   Atkārtoju: tāda situācija ir pazīstama katram cilvēkam. Un, lūk, katrs cilvēks paskaidros, ka tā nav patīkama situācija. Tā ir diskomforta situācija, no kuras gribas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties un domās pievērsties kaut kam konkrētam. Speciālisti zina, ka cilvēka smadzenēm ļoti nepatīk „bezdarbība” – nenoslogotība ar konkrētu intelektuālo uzdevumu (to apstiprina ASV universitātēs veiktie eksperimenti).

   Speciālistu aprindās labi zināms ir vēl viens moments. Labi ir zināms tas, ka smartfona lietošana ir izteikti fragmentāra kustība, nemitīgi pārejot no vienas tēmas (tehnoloģiskā instrumenta) uz otru tēmu. Praktiski tas izpaužas haotiski. Cilvēks var kādu brīdi pārbaudīt e-pastu, pēc tam  var parunāt pa mobilo telefonu, uzrakstīt e-vēstuli, pēcāk tūlīt var apskatīt mediju portālus, katrā no tiem uzkavējoties dažas sekundes; pēc mediju portālu apmeklējuma  var sākt kaut ko fotografēt vai filmēt utt.

   Smartfona fragmentāra lietošana mūsdienu sabiedrībā ir masveidīga mānija. Tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. To nav grūti saprast. Šīs nodarbošanās mērķis nav konstruktīvs. Cilvēks neko nedara relatīvi fundamentāli, paliekoši, izzinoši. Viņa komunikācija ar sabiedrību ir virspusēja. Citiem vārdiem sakot, smartfona masveidīgā fragmentārā lietošana ir laika kavēšana, bailes palikt vienam ar savām domām un savās domās kaut ko izdomāt, kā sakām, līdz galam.

   Hipotēzi, ka nomofobijas cēlonis ir cilvēka stihiskās bailes palikt vienatnē ar savām domām, gribas uzskatīt par pierādītu attiecībā uz cilvēces to daļu, kura, piemēram, pret vientulību neizturas kā pret lielu psihisko vērtību un fizioloģisko nepieciešamību. Cilvēces šai daļai ir paniskas bailes palikt vienatnē ar savām domām, un cilvēces šī daļa ir ļoti priecīga par jauno tehniku un tehnoloģiju. Tā vareni palīdz nepārtraukti ar kaut ko nodarbināt smadzenes. Nav svarīgs nodarbinātības saturs. Galvenais ir pats nodarbinātības mehānistiskais process – iespēja nemitīgi „bakstīt” smartfonu, ļaujot smadzenēm priecīgi lēkāt no viena punkta uz otru punktu.

   “Bakstot” smārtfonu, vientulība nav iespējama. Nav iespējamas arī bailes no vientulības. Smartfona „bakstītāji” noteikti nepazīst vientulības psihisko kompleksu, jo ar vienu aci viņi visur redz ap sevi tādus pašus „bakstītājus”. Viņiem drīzāk ir solidaritātes, sociālās, kulturoloģiskās integrētības sajūta, bet nevis vientulības sajūta un bailes no vientulības. Viņi lepojas ar savu mūsdienīgumu un aktīvo iekļaušanos vismodernākajos sociālajos trendos. Kāda var būt vientulība, ja tu ej ciešā kopsolī ar savu paaudzi ne tikai savā valstī, bet visā cilvēcē!