Konceptuālās varas un ideoloģijas ABC jeb utopija par parlamentāro apvērsumu

  

   Šī ir eseja-utopija. Tekstā ir apvienots esejas žanrs ar utopijas žanru. Esejas saturs ir utopisks – neīstenojams sapnis, fantāzija. Tā kā esejā runa ir par Saeimas vēlēšanām kā parlamentāro apvērsumu, tad esejas saturs ir arī fantastisks nākotnes tēls. Nākotnē nekāds parlamentārais apvērsums nav gaidāms. 6.oktobris nekādā ziņā nekļūs parlamentārā apvērsuma svētku diena. Tas ir praktiski neīstenojams un praktiski nesasniedzams mērķis.

   Atkārtoju: 6.oktobrī Latvijā nebūs parlamentārā apvērsuma. Tāds scenārijs ir izslēgts. Pirms parlamentārā apvērsuma ir jāveic noteikts sagatavošanās darbs, radot objektīvus priekšnoteikumus. Pie mums parlamentārajam apvērsumam neeksistē  objektīvi priekšnoteikumi. Eksistē vienīgi apburoši cēloņi – valstiskuma kroplība un valstiskā katastrofa.

   LR valstiskuma centrā ir krimināli oligarhiskā iekārta ar likumdošanā iestrādātu noziegumu brīvību. Tā ir valstiskuma kolosāla kroplība. Tāda kolosāla kroplība varēja noslēgties un reāli ir noslēgusies tikai vienā priecīgā variantā – valstiskā katastrofā.

   Kam ir jābūt, lai pārvarētu valstisko katastrofu? Kādi objektīvi priekšnoteikumi ir vajadzīgi?

   Atbilde ir lakoniska. Objektīvi priekšnoteikumi ir divi: konceptuālā vara un ideoloģija. Katram priekšnoteikumam ir sava „ābece” (ABC). Nezinot ABC, neko nevar izdarīt.

   LR nav savas konceptuālās varas. Konceptuālā vara ir tikai tad, ja attiecīgā valsts pati nosaka visus konceptuālos uzskatus politikā, ekonomikā, finansēs, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā. LR konceptuālos uzskatus nav formulējuši latvieši. Visi koncepti ir no ārpuses – ASV, ES, EK, SVF, PB, PSRS „perestroikas” laupītājiem Maskavā. Tāpēc ir nepieciešami savi konceptuālie uzskati par Latvijas Republiku, bet politiskajai varai ir jānonāk pilnīgi jauna politiskā spēka rokās. Turklāt tāda politiskā spēka rokās, kuram nav nekādas saistības ar pēcpadomju laikā valdošo Lielo Bandu – nacionālajiem nodevējiem un nacionālajiem laupītājiem. Jaunajam politiskajam spēkam ir jābalstās uz oriģināliem  konceptuāliem uzskatiem.

   Un te, lūk, sākas utopija. Tāds spēks pašlaik nav un nebūs arī turpmāk. Lai izveidotu nepieciešamo spēku, vispirms ir jāstrādā ar galvu. Latviešu inteliģencei vispirms paškritiski jāizvērtē esošais stāvoklis un jādefinē LR konceptuālie uzskati. Taču latviešu inteliģencei trūkst pašanalīzes spējas un stratēģiski analītiskās spējas. Latviešu inteliģence nav spējīga, bet nepatīkamākais - baidās un nevēlas, atklāti apjēgt valstiskās katastrofas cēloņus un izstrādāt konstruktīvus risinājumus tautas nākotnei. Latviešu inteliģence vienīgi ir spējīga izšļākt destruktīvus šļācienus par 4.atmodu, kaut kādas jābūtības dimensiju, „par-politiku”, morāli atbalstīt noziedznieku „kabatas partijas”, tautu dullināt ar demagoģiskām halucinācijām nelietīgās vienotās vienotības stilā.

   Latviešu inteliģence joprojām saudzīgi izturas pret politisko varu (reāli – valdošo kliķi). Latviešu inteliģence nesaskata politiskās varas galveno defektu - atbildības trūkumu. Pie mums politiskajai varai atbildības sajūta nav imanenta – iekšēji piemītoša. Sociālajā filosofijā tradicionāli akcentē politiskai varai iekšēji piemītošo atbildības sajūtu. Katrs politiķis intuitīvi apzinās atbildību tautas priekšā. Taču pie mums tā nav. Krimināli oligarhiskais valstiskums radikāli koriģē politiķu morālo stāju. Kroplajā valstiskumā neeksistē politiskā vara tās tradicionālajā izpratnē. Eksistē politiskās varas simulakrs. Reāli eksistē kriminālo indivīdu (oligarhu) vara. Tādai varai atbildības sajūta nevar būt imanenta, jo kriminālā vara nebalstās uz morālajiem imperatīviem, bet balstās uz kriminalitātes „imperatīviem”.

   Latviešu inteliģences vairākums faktiski nepiedodami iecietīgi izturas pret kriminālo indivīdu varu un kriminalitātes „imperatīviem”. Nepiedodamā tolerance traucē likvidēt kroplo valstiskumu. Bet pats sliktākais - traucē izstrādāt oriģinālus konceptuālos uzskatus par LR, kas būtu pirmais solis ceļā uz cilvēciski cienīgu dzīvi.

   Diemžēl latviešu inteliģences nomācošais vairākums (t.s. varas inteliģence) nemaz nejūt vajadzību balstīties uz oriģināliem konceptuālajiem uzskatiem. Trakākais ir tas, ka šajā kontingentā vispār neeksistē ideja iegūt konceptuālo varu, formulējot nacionāli patstāvīgus konceptuālos uzskatus par LR un tās funkcionēšanu.

   Un tam ir loģiskas sekas. Ja neeksistē konceptuālās varas prasība, tad nevar būt vajadzības organizēt jaunu politisko spēku politiskās varas iegūšanai ne 6.oktobrī, ne citā dienā. Savādāk sakot, ja nav vēlēšanās dzīvot ar savu galvu, tad nevar būt vēlēšanās dzīvot ar tīru sirdi un tīrām rokām, padzenot Lielās Bandas nacionālos nodevējus un nacionālos laupītājus. Ja latviešu inteliģence gribētu pārņemt konceptuālo varu, tad tā gribētu un praktiski spētu arī radikāli transformēt politisko varu. Bet tas nenotiks. Utopija paliks utopija. Inteliģences pārāk lielu daļu apmierina no ārpuses uzspiestie koncepti un apmierina to paklausīgais realizētājs – politiskās varas simulakrs. Tāda nenormāla pozīcija ir visacīgākais pierādījums latviešu varas inteliģences fundamentālajai nevērtībai, tautas vadoņa vietā tautu dzenot postā.

   Latviešu inteliģence nav spējīga sagatavot arī otro objektīvo priekšnoteikumu – ideoloģiju. Bez nacionāli svētīgas ideoloģijas parlamentārais apvērsums nav iespējams.

   Ideoloģijai tāpat kā jebkurai speciāli veidotai konstrukcijai nākas ņemt vērā „ābeces” noteikumus. Ideoloģijas ABC ir jāievēro, jo ideoloģija ir adresēta tautas masām. Tā ir ideoloģijas smalka funkcija.

   Ideoloģijas ABC ietilpst vairāki „burti”. Pirmais „burts” ir prasība ideoloģijas pamatos iecementēt tautai būtiskus arhetipiskos stereotipus.

   Kas ir tautas arhetipiskie stereotipi?

   Tie ir tautas mūžseni priekšstati par savu identitāti, sūtību, metafizisko specifiku. Piemēram, ebreju tautai arhetipisks stereotips ir atziņa par ebreju tautas izredzētību cilvēces mērogā. Vācu tautā arhetipisks stereotips ir uzskats par „teitoņu garu”. Amerikāņu politiskā elite nācijai cenšas iezombēt priekšstatu par amerikāņu misiju pārvaldīt cilvēci. Tātad iezombē savdabīgu planetāro imperiālismu. Krievu tautā arhetipisks stereotips ir taisnīgums kā kategoriskais imperatīvs.

   Veidojot latviešu tautai adresētu ideoloģiju, nepieciešams ņemt vērā latviešu arhetipiskos stereotipus. To šodien ir ļoti grūti izdarīt. Ļoti lielas grūtības sagādā neskaidrais jautājums, kādi galu galā ir latviešu arhetipiskie stereotipi. Jautājuma neskaidrību nosaka latviešu sociālās, morāli tikumiskās, politiskās apziņas odiozais raksturs, par ko nācās pārliecināties no XX gs. beigām, kad vairs nevar būt runas par tādiem arhetipiskiem stereotipiem kā brīvība, suverenitāte, neatkarība, tiesiskums, taisnīgums, godīgums, garīgums.  

   Ideoloģijas ABC ietilpst prasība visiem saprotami formulēt stratēģiskos uzdevumus valstij, tautai, nācijai, atsevišķām sociālajām kārtām. ABC ietilpst arī prasība ideoloģiju veidot kā sistēmisku fenomenu, aptverot sociuma esamības visus galvenos segmentus: izglītības, zinātnes, saimnieciskās darbības, garīgās kultūras segmentu, morāli tikumisko, sociāli politisko, reliģisko segmentu.

   Latviešu inteliģenci drīkst uzskatīt par latviešu tautas eliti. Bet tā ir elite bez elitārā potenciāla. Šī elite nevar tautai palīdzēt - nevar vadīt tautu, nespēj organizēt parlamentāro apvērsumu un nespēj utopiju pārvērst realitātē. Toties spēj uzjundīt seno tēmu par elites degradāciju.

   Elites degradācija ir vēsturiski apstiprinājusies neskaitāmas reizes, izraisot pagrimumu, krīzes, katastrofas, bojāeju. Elites degradācijas dēļ ir  gājušas bojā tautas, valstis, impērijas, civilizācijas. Tas viss ir labi zināms. Vienīgi nav labi zināma atbilde uz jautājumu „Kāpēc elite degradējas?”.

   Izskaidrojums ir elites ģenēzes eksistenciālie apstākļi. Elites pirmā paaudze parasti uzaug sūros dzīves apstākļos. Izglītība tiek iegūta reizē ar smagu darbu eksistences nodrošināšanai. Elites otrā paaudze jau veidojas siltumnīcas apstākļos, jo izglītība tiek iegūta bez rūpēm par eksistences līdzekļiem. Tos sagādā vecāki. Siltumnīcas apstākļi veicina degradāciju – intelektuāli un morāli piezemētu attieksmi pret dzīvi.

   Elites degradācijas iemesls ir t.s. kadru negatīvā atlase. Lieta ir tā, ka elitē var iespraukties ne visai atbilstoši indivīdi. Viņu garīgais potenciāls nav adekvāts elitei. Tomēr šiem indivīdiem ir radusies iespēja iekļūt elitē un komandēt dažādas institūcijas, izvēloties sev padotos kadrus.

   Tādā gadījumā sākas negatīvā atlase. Elitei neadekvātie komandieri visos amatos izvēlas tikai par sevi bālākus kadrus. Tā nedara īstās elites pārstāvji. Viņi nevairās no sava līmeņa kadriem. Par to stāsta, piemēram, daudzu izcilu valstsvīru biogrāfijas. Izcilu valstsvīru komandā ir tikai izcilas personības. Valsti pārvalda izcilu personību plejāde.

   Elites degradāciju ievērojami paātrina šķībums vērtību hierarhijā. Piemēram, ja prestiža vērtība kļūst cilvēka idejiskā lokanība un konformista talants, bet nevis intelektuālais un morālais resurss, tad elites degradācija iegūst milzīgu paātrinājumu. Visai drīz elites apzīmējumā vairs neiederas jēdziens „elite”, kā tas ir noticis Latvijā.