Šī ir
eseja-utopija. Tekstā ir apvienots esejas žanrs ar utopijas žanru. Esejas
saturs ir utopisks – neīstenojams sapnis, fantāzija. Tā kā esejā runa ir par
Saeimas vēlēšanām kā parlamentāro apvērsumu, tad esejas saturs ir arī fantastisks
nākotnes tēls. Nākotnē nekāds parlamentārais apvērsums nav gaidāms. 6.oktobris
nekādā ziņā nekļūs parlamentārā apvērsuma svētku diena. Tas ir praktiski
neīstenojams un praktiski nesasniedzams mērķis.
Atkārtoju: 6.oktobrī
Latvijā nebūs parlamentārā apvērsuma. Tāds scenārijs ir izslēgts. Pirms
parlamentārā apvērsuma ir jāveic noteikts sagatavošanās darbs, radot objektīvus
priekšnoteikumus. Pie mums parlamentārajam apvērsumam neeksistē objektīvi priekšnoteikumi. Eksistē vienīgi apburoši
cēloņi – valstiskuma kroplība un valstiskā katastrofa.
LR valstiskuma centrā
ir krimināli oligarhiskā iekārta ar likumdošanā iestrādātu noziegumu brīvību.
Tā ir valstiskuma kolosāla kroplība. Tāda kolosāla kroplība varēja noslēgties un
reāli ir noslēgusies tikai vienā priecīgā variantā – valstiskā katastrofā.
Kam ir jābūt, lai pārvarētu valstisko katastrofu? Kādi objektīvi priekšnoteikumi
ir vajadzīgi?
Atbilde ir lakoniska. Objektīvi priekšnoteikumi ir divi: konceptuālā
vara un ideoloģija. Katram priekšnoteikumam ir sava „ābece” (ABC). Nezinot ABC,
neko nevar izdarīt.
LR nav savas konceptuālās varas. Konceptuālā vara ir tikai tad, ja attiecīgā
valsts pati nosaka visus konceptuālos uzskatus politikā, ekonomikā, finansēs,
izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā. LR konceptuālos uzskatus nav formulējuši
latvieši. Visi koncepti ir no ārpuses – ASV, ES, EK, SVF, PB, PSRS
„perestroikas” laupītājiem Maskavā. Tāpēc ir nepieciešami savi konceptuālie
uzskati par Latvijas Republiku, bet politiskajai varai ir jānonāk pilnīgi jauna
politiskā spēka rokās. Turklāt tāda politiskā spēka rokās, kuram nav nekādas saistības
ar pēcpadomju laikā valdošo Lielo Bandu – nacionālajiem nodevējiem un
nacionālajiem laupītājiem. Jaunajam politiskajam spēkam ir jābalstās uz oriģināliem konceptuāliem uzskatiem.
Un te, lūk, sākas utopija. Tāds spēks pašlaik nav un nebūs arī turpmāk. Lai
izveidotu nepieciešamo spēku, vispirms ir jāstrādā ar galvu. Latviešu
inteliģencei vispirms paškritiski jāizvērtē esošais stāvoklis un jādefinē LR konceptuālie
uzskati. Taču latviešu inteliģencei
trūkst pašanalīzes spējas un stratēģiski analītiskās spējas. Latviešu
inteliģence nav spējīga, bet nepatīkamākais - baidās un nevēlas, atklāti apjēgt
valstiskās katastrofas cēloņus un izstrādāt konstruktīvus risinājumus tautas
nākotnei. Latviešu inteliģence vienīgi ir spējīga izšļākt destruktīvus
šļācienus par 4.atmodu, kaut kādas jābūtības dimensiju, „par-politiku”, morāli
atbalstīt noziedznieku „kabatas partijas”, tautu dullināt ar demagoģiskām
halucinācijām nelietīgās vienotās vienotības stilā.
Latviešu
inteliģence joprojām saudzīgi izturas pret politisko varu (reāli – valdošo
kliķi). Latviešu inteliģence nesaskata politiskās varas galveno defektu -
atbildības trūkumu. Pie mums politiskajai varai atbildības sajūta nav imanenta
– iekšēji piemītoša. Sociālajā filosofijā tradicionāli akcentē politiskai varai
iekšēji piemītošo atbildības sajūtu. Katrs politiķis intuitīvi apzinās
atbildību tautas priekšā. Taču pie mums tā nav. Krimināli oligarhiskais
valstiskums radikāli koriģē politiķu morālo stāju. Kroplajā valstiskumā
neeksistē politiskā vara tās tradicionālajā izpratnē. Eksistē politiskās varas
simulakrs. Reāli eksistē kriminālo indivīdu (oligarhu) vara. Tādai varai
atbildības sajūta nevar būt imanenta, jo kriminālā vara nebalstās uz morālajiem
imperatīviem, bet balstās uz kriminalitātes „imperatīviem”.
Latviešu
inteliģences vairākums faktiski nepiedodami iecietīgi izturas pret kriminālo
indivīdu varu un kriminalitātes „imperatīviem”. Nepiedodamā tolerance traucē
likvidēt kroplo valstiskumu. Bet pats sliktākais - traucē izstrādāt oriģinālus konceptuālos
uzskatus par LR, kas būtu pirmais solis ceļā uz cilvēciski cienīgu dzīvi.
Diemžēl latviešu
inteliģences nomācošais vairākums (t.s. varas inteliģence) nemaz nejūt
vajadzību balstīties uz oriģināliem konceptuālajiem uzskatiem. Trakākais ir
tas, ka šajā kontingentā vispār neeksistē ideja iegūt konceptuālo varu, formulējot
nacionāli patstāvīgus konceptuālos uzskatus par LR un tās funkcionēšanu.
Un tam ir
loģiskas sekas. Ja neeksistē konceptuālās varas prasība, tad nevar būt
vajadzības organizēt jaunu politisko spēku politiskās varas iegūšanai ne
6.oktobrī, ne citā dienā. Savādāk sakot, ja nav vēlēšanās dzīvot ar savu galvu,
tad nevar būt vēlēšanās dzīvot ar tīru sirdi un tīrām rokām, padzenot Lielās
Bandas nacionālos nodevējus un nacionālos laupītājus. Ja latviešu inteliģence gribētu
pārņemt konceptuālo varu, tad tā gribētu un praktiski spētu arī radikāli
transformēt politisko varu. Bet tas nenotiks. Utopija paliks utopija.
Inteliģences pārāk lielu daļu apmierina no ārpuses uzspiestie koncepti un apmierina
to paklausīgais realizētājs – politiskās varas simulakrs. Tāda nenormāla
pozīcija ir visacīgākais pierādījums latviešu varas inteliģences
fundamentālajai nevērtībai, tautas vadoņa vietā tautu dzenot postā.
Latviešu
inteliģence nav spējīga sagatavot arī otro objektīvo priekšnoteikumu –
ideoloģiju. Bez nacionāli svētīgas ideoloģijas parlamentārais apvērsums nav iespējams.
Ideoloģijai tāpat
kā jebkurai speciāli veidotai konstrukcijai nākas ņemt vērā „ābeces” noteikumus.
Ideoloģijas ABC ir jāievēro, jo ideoloģija ir adresēta tautas masām. Tā ir ideoloģijas
smalka funkcija.
Ideoloģijas ABC
ietilpst vairāki „burti”. Pirmais „burts” ir prasība ideoloģijas pamatos iecementēt
tautai būtiskus arhetipiskos stereotipus.
Kas ir tautas
arhetipiskie stereotipi?
Tie ir tautas mūžseni
priekšstati par savu identitāti, sūtību, metafizisko specifiku. Piemēram,
ebreju tautai arhetipisks stereotips ir atziņa par ebreju tautas izredzētību
cilvēces mērogā. Vācu tautā arhetipisks stereotips ir uzskats par „teitoņu
garu”. Amerikāņu politiskā elite nācijai cenšas iezombēt priekšstatu par
amerikāņu misiju pārvaldīt cilvēci. Tātad iezombē savdabīgu planetāro imperiālismu.
Krievu tautā arhetipisks stereotips ir taisnīgums kā kategoriskais imperatīvs.
Veidojot latviešu
tautai adresētu ideoloģiju, nepieciešams ņemt vērā latviešu arhetipiskos
stereotipus. To šodien ir ļoti grūti izdarīt. Ļoti lielas grūtības sagādā
neskaidrais jautājums, kādi galu galā ir latviešu arhetipiskie stereotipi.
Jautājuma neskaidrību nosaka latviešu sociālās, morāli tikumiskās, politiskās
apziņas odiozais raksturs, par ko nācās pārliecināties no XX gs. beigām, kad
vairs nevar būt runas par tādiem arhetipiskiem stereotipiem kā brīvība,
suverenitāte, neatkarība, tiesiskums, taisnīgums, godīgums, garīgums.
Ideoloģijas ABC
ietilpst prasība visiem saprotami formulēt stratēģiskos uzdevumus valstij, tautai,
nācijai, atsevišķām sociālajām kārtām. ABC ietilpst arī prasība ideoloģiju
veidot kā sistēmisku fenomenu, aptverot sociuma esamības visus galvenos
segmentus: izglītības, zinātnes, saimnieciskās darbības, garīgās kultūras
segmentu, morāli tikumisko, sociāli politisko, reliģisko segmentu.
Latviešu
inteliģenci drīkst uzskatīt par latviešu tautas eliti. Bet tā ir elite bez
elitārā potenciāla. Šī elite nevar tautai palīdzēt - nevar vadīt tautu, nespēj
organizēt parlamentāro apvērsumu un nespēj utopiju pārvērst realitātē. Toties spēj
uzjundīt seno tēmu par elites degradāciju.
Elites
degradācija ir vēsturiski apstiprinājusies neskaitāmas reizes, izraisot pagrimumu,
krīzes, katastrofas, bojāeju. Elites degradācijas dēļ ir gājušas bojā tautas, valstis, impērijas,
civilizācijas. Tas viss ir labi zināms. Vienīgi nav labi zināma atbilde uz
jautājumu „Kāpēc elite degradējas?”.
Izskaidrojums ir
elites ģenēzes eksistenciālie apstākļi. Elites pirmā paaudze parasti uzaug
sūros dzīves apstākļos. Izglītība tiek iegūta reizē ar smagu darbu eksistences
nodrošināšanai. Elites otrā paaudze jau veidojas siltumnīcas apstākļos, jo izglītība
tiek iegūta bez rūpēm par eksistences līdzekļiem. Tos sagādā vecāki. Siltumnīcas
apstākļi veicina degradāciju – intelektuāli un morāli piezemētu attieksmi pret
dzīvi.
Elites
degradācijas iemesls ir t.s. kadru negatīvā atlase. Lieta ir tā, ka elitē var
iespraukties ne visai atbilstoši indivīdi. Viņu garīgais potenciāls nav
adekvāts elitei. Tomēr šiem indivīdiem ir radusies iespēja iekļūt elitē un komandēt
dažādas institūcijas, izvēloties sev padotos kadrus.
Tādā gadījumā
sākas negatīvā atlase. Elitei neadekvātie komandieri visos amatos izvēlas tikai
par sevi bālākus kadrus. Tā nedara īstās elites pārstāvji. Viņi nevairās no
sava līmeņa kadriem. Par to stāsta, piemēram, daudzu izcilu valstsvīru
biogrāfijas. Izcilu valstsvīru komandā ir tikai izcilas personības. Valsti
pārvalda izcilu personību plejāde.
Elites
degradāciju ievērojami paātrina šķībums vērtību hierarhijā. Piemēram, ja
prestiža vērtība kļūst cilvēka idejiskā lokanība un konformista talants, bet
nevis intelektuālais un morālais resurss, tad elites degradācija iegūst milzīgu
paātrinājumu. Visai drīz elites apzīmējumā vairs neiederas jēdziens „elite”, kā
tas ir noticis Latvijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru