2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju
Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu
parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce
pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika
savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var
teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne
reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana
ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Arī Molotova-Ribentropa
pakts paliktu diplomātiskās darbības liecība bez sociālās rezonanses, ja nebūtu
šī pakta slepenais pielikums. Par slepeno pielikumu noteikti ir dzirdējuši visi
Eiropas izglītotie cilvēki. Ja par slepeno pielikumu jau 1939.gada 24.augusta agrā
rīta stundā bija informēti Rietumu lielāko valstu specdienesti ar ASV izlūkiem
priekšgalā un vēlāk slepenais pielikums galvenokārt bija profesionāļu analītikas
priekšmets, tad pavisam cita situācija tika speciāli uzkurināta XX gadsimta
beigās. Toreiz PSRS sagraušanas mastodonti Gorbačovs, Jakovļevs paktu un tā
slepeno pielikumu izmantoja savas valsts starptautiskajai nomelnošanai. No
Latvijas šajā cēlajā procesā galvenā loma tika uzticēta Vulfsonam. Par viņa morālo
piemērotību tādam darbam VDK vīri nešaubījās.
Pakts ir
deklaratīvs dokuments. Tajā tiek oficiāli pasludināti valsts, valdības, kādas
partijas vai organizācijas politikas un darbības principi un mērķi. Deklaratīvo
dokumentu saturs parasti neatspoguļo dziļāko būtību un patiesās intereses. Molotova-Ribentropa
pakts šajā ziņā nav izņēmums.
Vācija gribēja
sevi nodrošināt pirms iebrukuma Polijā, kas sākās burtiski pēc dažām dienām –
1939.gada 1.septembrī. Starp citu, šo datumu ne visai objektīvi pieņem par II Pasaules
kara sākumu. Tajā dienā faktiski sākās karš tikai starp divām valstīm – Vāciju
un Poliju. Par Pasaules kara sākumu pareizāk būtu atzīt 1939.gada 3.septembri,
kad Lielbritānija pieteica karu Vācijai un tādējādi karš ieguva transnacionālu
vērienu. Vācijai ļoti vajadzēja noslēgt ar “krieviem” līgumu. Polija atklāti
draudēja Vācijai. 1939.gada 6.augustā poļu armijas virspavēlnieks maršals Edvards
Ridzs-Smigli angļu avīzē paziņoja: “Polija cenšas izraisīt karu ar Vāciju, un
Vācija no tā nespēs izbēgt pat tad, ja to gribēs”. Tāpēc Ribentrops viegli piekrita
Staļina priekšlikumam paktam pievienot slepenu pielikumu, tajā konkretizējot
abu valstu “interešu sfēru robežas”.
Dziļi
slēptas intereses bija arī Padomju Savienībai – “krieviem”. Krievu elite klusi,
bet karsti vēlējās atgūt pēc Krievijas impērijas sabrukuma zaudētās “krievu
zemes”. Tāda velme bija krievu elites nacionālistiskās apziņas dominante.
Krievu elites nacionālistiskajā apziņā formulējums “krievu zemes” ir konstants lielums.
Tas saglabājas arī pašlaik un saglabāsies vienmēr, kamēr pastāvēs krievu tauta.
Būtu labi, ja arī latviešiem (īpaši varas inteliģencei) būtu konstants lielums vārdā
“latviešu zemes”. Diemžēl tā vietā ir nacionāli nodevīga un alkātīga latviešu
zemju iztirgošana ārzemniekiem.
80 gadus attālā
vēsture tāpat kā jebkura vēsture palīdz labāk izprast un novērtēt tagadnes
notikumus. Molotova-Ribentropa pakts īpaši spilgti izgaismo to, kas
aizvadītajos gados ir noticis ar ģeopolitiku un tās spēju kardināli ietekmēt ne
tikai valstisko suverenitāti, bet suverenitāti vispār. Ģeopolitikas galvenais
ienaidnieks ir suverenitāte. Ģeopolitika vispamatīgāk izrēķinās ar
suverenitāti.
Molotova-Ribentropa pakts ir viens no uzskatāmākajiem paraugiem
ģeopolitikas specifikai, varenībai, praktiskajai atdevei. Aizvadītā gadsimta
30.gados ģeopolitika bija jauns zināšanu komplekss. Tas bija radies tikai pirms
dažiem gadu desmitiem XIX gs. beigās. Citādāk ir tagad – XXI gadsimta otrajā
gadu desmitā. Ņemot vērā ģeopolitikas ļoti straujo evolūciju, 2014.gadā tika
ieteikta ģeokrātijas teorija.*
Cilvēces vēsturē
līdz šim ir bijušas tikai divas valsts formas – monokrātija un polikrātija. Monokrātija
ir valsts forma, kad vara pieder vienai personai, vienai valsts vai
reliģiskajai institūcijai. Monokrātijas pamatā ir vienvaldības princips.
Parasti vara pieder vienai personai - monarham. Ja vara pieder vienai personai,
tad valsti dēvē par monarhiju. Savukārt monarhu var dēvēt dažādi (ķeizars,
karalis, cars, emīrs, cēzars, hans, imperators, fīrers) atkarībā no attiecīgajā
valstī (valodā) lietotās terminoloģijas. Monokrātiskā valsts forma ir arī tad,
ja valstī visu nosaka, piemēram, valsts prezidents vai viena politiskā partija
(kā tas bija PSRS), kā arī reliģiskā organizācija (piemēram, Irānā). Tādā
gadījumā valstī pastāv ideoloģiskais monisms, vienpartijas sistēma,
teokrātiskais totalitārisms. Polikrātijas pamatā ir varas dalīšanas princips.
Polikrātiskā valstī vara pieder vairākiem institūtiem - parlamentam,
prezidentam, valdībai, konstitucionālās kontroles orgāniem.
Rietumu
buržuāzijas planetāri globālās kontroles galvenais politiskais instruments jau
labu laiku ir ģeopolitika. Kā jau paskaidroju, ģeopolitika radās XIX gs. beigās
un ļoti ātri palīdzēja Rietumu buržuāzijai panākt to, ko pirms tam nespēja panākt
neviena sociālā šķira un neviens monarhs. Panākumus nodrošina ģeopolitikas
spēja radīt jaunu, vēsturiski trešo, valsts formu. Ja agrāk uz Zemes dominēja
monokrātija un polikrātija, tad mūsdienās (pēc II Pasaules kara) dominē
ģeokrātija, kas acīmredzami saglabāsies turpmāk XXI gadsimtā. “Otrā” Latvijas
Republika ir ģeokrātiskā valstiskuma tipisks piemērs.
Mūsdienās
ģeopolitika un ģeokrātija triumfē. Uz visas planētas ir iznīcināta suverenitāte.
Vārdam
“suverenitāte” ir franču valodas (souverainete) un vācu valodas (souveranitat)
izcelsme. Tātad nav sengrieķu vai latīņu valodas izcelsme. Bet tas, saprotams,
nenozīmē, ka suverenitāte ir vēsturiski jauns fenomens. Latviešu valodā
svešvārds “suverenitāte” nozīmē “patstāvība”, “neatkarība”.
No XVI gs. franču
literatūrā tiek rakstīts par suverēna (feodāļa, monarha) varu. Par suverēnu
dēvē personu, kam valstī pieder augstākā vara. Mūsdienās suverēns var būt ne
tikai persona, bet arī tauta, kā tas ir Latvijas Republikas Satversmē un citu
valstu konstitūcijā. Russo pirmais izstrādāja nacionālās suverenitātes
koncepciju. Tās centrā ir tauta kā valsts suverēns. 1648.gadā noslēgtajā
slavenajā Vestfāles miera līgumā Eiropā pirmo reizi tika atzīta valsts
teritoriālā suverenitāte. Par t.s. Vestfāles laikmeta beigām globālo sociālo
problēmu analītikā izsakās jau vairākus gadus. Valstu suverenitāte vairs
neeksistē ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē.
Suverenitāte ir
konceptuāls noformējums noteiktam intelektuālajam orientierim, apliecinot
domāšanas kultūru, veicinot intelektuālās elites konsolidāciju, tautas un
atsevišķu indivīdu numinozo pašapziņu, kad varenības izpausme (numinozums)
konkretizējas ideāli neatkarīgā un ideāli patstāvīgā darbībā. Suverenitāte ir
prāta noteikta attīstības pakāpe, pierādot indivīdu un sociālo kolektīvu
nooģenēzes (prāta ģenēzes) panākumus.
Eksistē
suverenitātes misija, suverenitātes reputācija un tās vibrācijas. Tāpat eksistē
suverenitātes dreifēšana, suverenitātes ētika, suverenitātes evanģēlijs,
suverenitātes filosofija.
Visjaunākā
suverenitātes filosofija prāto par suverenitātes relatīvo būtību. Suverenitāte
neesot absolūta izpausme, bet tikai relatīva izpausme. Mēdz būt pilnīgāka vai
mazāk pilnīga suverenitāte. Tāda prātošana ir sava veida taisnošanās sakarā ar nespēju aizsargāt suverenitāti.
Suverenitāte ir apspiesta, izskausta. Piedzīvota ir kapitulācija karā ar suverenitāti,
un pazemojošo kapitulāciju kaut kā nākas ticami attaisnot, suverenitāti
visgudri pasludinot par relatīvu izpausmi.
Suverenitātes jēdzienu
visbiežāk attiecina uz valsti, raksturojot valsts patstāvību, neatkarību no
citām valstīm. Taču suverenitātes jēdzienu var lietot ļoti plaši visdažādāko
parādību izskaidrojumā. Piemēram, aizvadītajos gados ir radies tāds jauns
atvasinājums kā informācijas suverenitāte – valsts tiesības informācijas sfērā.
Mūsdienās
ekonomisko suverenitāti saista ar brendiem. Ekonomiskā suverenitāte esot
iespējama tikai tad, ja pašiem ir savi brendi. Ja savu brendu nav, tad ir citu
brendu izmantošana. Bet tas nozīmē idejisko atkarību, vērtību un normu atkarību
no citiem, atrašanos citu interešu varā. Pēcpadomju periodā Latvijas vēsturiski
klasiskie brendi tāpat kā aramzeme un meži ir dāsni izpārdoti ārzemniekiem.
Iespējama
brīvprātīga atsacīšanās no suverenitātes. Tādai rīcībai var būt dažādi iemesli.
Ļoti populārs iemesls ir bagātība (citiem vārdiem sakot, nauda). Bagātība
vienmēr ir efektīvs līdzeklis neatkarības likvidēšanai un pakļaušanai. Bagātība
mēdz būt iemesls, lai atsacītos no suverenitātes. Tā tas notiek kolektīvā
līmenī un individuālā līmenī. Bagātība kļūst honorārs par nodevību, paklausību,
kalpošanu, atbalstīšanu, piedalīšanos koalīcijā u.tml. Latvijā to vislabāk zina
dārgā “naciķu partija”, kuru vienmēr nākas uzpirkt koalīcijas izveidošanai parlamentā.
Atsacīšanās no LR neatkarības 2003.gada referendumā arī galvenokārt notika
bagātības dēļ. Katram normālam cilvēkam ir saprotams, ka neviena “Eiropa” mūs militāri
neaizstāvēs, ja Krievija atkal gribēs atgūt “krievu zemes”. Rietumos joprojām
stabili eksistē bijība (negribas teikt – cieņa) pret “krievu zemēm” Krievijas
impērijas laikā. Rietumos jau 1940.gadā izturējās remdeni pret Krievijas
virzīšanos uz Baltiju. Rietumos šo virzīšanos uz Baltiju ar tankiem attaisnoja,
jo “krievi” taču, lūk, atgriežas savās mūžsenajās zemēs...
XXI gs. sākumā
ģeopolitikas idejiskā bāze kļuva globālisma ideoloģija. Tā funkcionē bagātības
vārdā. Suverenitāte planetāri globālā mērogā tiek sagrauta bagātības vārdā, to
skaļi, protams, nesludinot. Globālisma ideoloģijas uzdevums ir idejiski
argumentēt planetāro diktatūtu – vienas valsts ģeopolitisko planetāro
diktatūtu. Šīs ideoloģijas atbalstītāji ir t.s. radikālie humānisti, dažādas
krāsas universālisti, utopisti, vispārcilvēcisko vērtību adepti, neoliberālisma
piekritēji.
Tagad
suverenitāte saskaras ne tikai ar talasokrātiju (varas realizācija ir saistīta
ar jūru) un tellurokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar zemi), bet
saskaras arī ar aerokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar gaisu). Tagad
ģeopolitikas ikdiena ir tā dēvētais totālais karš, kad valda totalitārisma
loģika planetāro attiecību stratēģijā, militārajā jomā, diplomātijā. Tādos
apstākļos prioritāte ir totalitārismam kā likumam, nosakot vēsturiskās,
juridiskās, nacionālās, ekonomiskās, politiskās konstantes.
Tagad
suverenitāte nepatīkami tiekas ar fenomenu, ko var dēvēt par individuālisma monomāniju.
Tā dēvē psihisku traucējumu, ja cilvēka domas koncentrējas vienā virzienā. Individuālisma
monomānija nozīmē atomāru indivīdu uzkundzēšanos. Tie ir indivīdi, kuri atsakās
no tādiem cilvēcē tradicionāliem konceptiem kā tauta, valsts, dzimtene, nācija,
patriotisms. Tie ir indivīdi, kuri atsakās arī no visa veida suverenitātes.
Individuālisma kundzības pamats ir individuālā faktora fetišisms atrautībā no
ģimenes, kultūras, tradīcijām, profesijas. Individuālisma kundzība ir vērtējama
kā egalitāra himēra. Latviešu varas inteliģencē individuālisma kundzība ir ļoti
plaši izplatīta. Mietpilsoņu kulta dāma, odiozās “jābūtības dimensijas” autore
Maija Kūle lepni skandē: “..es stāvu un krītu par Eiropas Savienību”. Savas
valsts suverenitāte acīmredzot viņai ir tukša skaņa. Latviešu elektorāts,
piemēram, nekad nebalsos par tādiem eiroparlamenta deputāta kandidātiem, kuri bēdājas
par LR suverenitātes trūkumu un vēlas redzēt Latviju kā neatkarīgu valsti. Latviešu
sapuvušās varas inteliģences modernākais elks “nācijas tēvs” mietpilsoņu smadzenēm
tīkamajās pseidointelektuālā opija porcijās nelieto jēdzienu “suverenitāte”.
Attēlā: Molotova-Ribentropa pakta slepenais pielikums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru