Perversā solidaritāte

   Pirms deputātu balsojuma Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie virzieni ir: solidaritāte, piederība un moderna, ilgtspējīga valsts.” Pirmajā teikumā nav saprotams, kas ir “kopējais labums”. Savukārt otrajā teikumā četri vārdi ir nepārspējama kroplība.

   Kas ir domāts ar vārdu “piederība”, vispār nav nojaušams. Vārds “moderna” neko neizsaka, jo valsts  nevar nebūt nemoderna, t.i., neatbilst sava laika prasībām (fr. moderne – mūsdienīgs). Un prasības mēdz būt dažādas. Proti, prasība atbalstīt visu labāko savā laikmetā vai atbalstīt arī dažādas degradējošas tendences savā laikmetā, kā tas notiek Latvijā vismaz 30 gadus. Mūsdienīgums nebūt liecina tikai par pozitīvu virzību. Arī negatīva virzība mēdz būt mūsdienīga. Piemēram, homoseksuālisma dievināšana ir mūsdienīga virzība, un Latvija šajā ziņā ir moderna valsts.

   Salikums “ilgtspējīga valsts” ir latviešu klerku leksiskais šarlatānisms, visiem pelēkajiem zvirbuļiem vienveidīgi čivinot “ilgtspējīga attīstība”, “ilgtspējīga izglītība”, “ilgtspējīga transporta sistēma”, “ilgtspējīga mežsaimniecība”, “ilgtspējīga būvniecība” u.tml. Vienīgi netiek paškritiski čivināts par ilgtspējīgu stulbumu, ilgtspējīgu muļķību, ilgtspējīgu nekompetenci, ilgtspējīgu šarlatānismu, ilgtspējīgu nelietību, ilgtspējīgu noziegumu brīvību, ilgtspējīgu organizēto noziedzību, ilgtspējīgu kompradorismu.

   Ko nozīmē, runājot par valsti, sacīt “ilgtspējīga”? Latviešu literārajā valodā tā nesaka. Saka, ka valsts var ilgi vai neilgi pastāvēt. Vēl var teikt, ka valsts pastāvēšana ilga tik un tik gadus.

   Vienīgais pareizi lietotais vārds ir “solidaritāte” (fr. solidarite – savstarpējs atbalsts un rīcības saskaņotība, kuras pamatā ir interešu, mērķu, nostājas kopība, vienprātība). Pret svešvārdu “solidaritāte” nevar iebilst. Cita lieta ir tas, ar ko kāds subjekts solidarizējas. Šajā ziņā var nākties iebilst. Attiecībā pret to, ar ko “nācijas tēvs/pravietis” solidarizējas, nākas kategoriski iebilst.

   “Nācijas tēvs/pravietis” jau ir apliecinājis perversu solidaritāti. Viņš 2019.gada 15.augustā ieradās Aglonā un teica runu. Ja nemaldos, to nav darījis neviens LR Valsts prezidents, apzinoties valsts un baznīcas konstitucionālo nošķirtību (Satversmē 99.pants: “Baznīca ir atdalīta no valsts”).

   Taču galvenais ir kas cits. Galvenais ir tas, ar ko “nācijas tēvs/pravietis” kā Valsts prezidents solidarizējas, ierodoties pie katoļiem Aglonā un teicot runu. Un, lūk, tas taču ir pilnīgi skaidrs, ka “nācijas tēvs/pravietis” solidarizējas ar valsts noziedzniekiem. Par pāteru noziegumiem sabiedrība ir informēta. Valsts prezidents solidarizējas ar finansu noziedzniekiem valsts nodokļu nemaksāšanas jomā, kā arī solidarizējas ar valsts varas iestāžu noskaidrotiem homoseksuāliem izvirtuļiem. Ņemot vērā pāteru perversās izdarības, bet galvenais katoļu baznīcas noziegumus pret valsti nodokļu sfērā, nekādā gadījumā Valsts prezidents nedrīkstēja ierasties Aglonā. Viņa ierašanās apliecina solidaritāti ar valsts noziedzniekiem. Turklāt apliecina perversu solidaritāti – homoseksuālismā iemaisītu solidaritāti.

   Solidaritāte ir smalka parādība. Solidaritāte nebūt vienmēr ir jāapliecina tiešā veidā, atklāti deklarējot atbalstu, rīcības saskaņotību, nostājas kopību un vienprātību. Solidaritāti var apliecināt arī netiešā veidā - zemtekstā. Var pat teikt – viltīgā veidā. Tādā gadījumā solidaritāti vajadzības gadījumā var noliegt un tautā smagnējāk funkcionējošas smadzenes var vispār nesaskatīt solidaritāti, ja uz to nevar parādīt ar pirkstu un solidaritāte ir saskatāma vienīgi zemtekstā.

   Protams, Aglonas apmeklējums ir “nācijas tēva/pravieša” tieši fiksējama solidaritāte ar katoļu baznīcu. Uz šo solidaritāti var parādīt ar pirkstu. Taču “nācijas tēvs/pravietis” jau ir apliecinājis solidaritāti arī netiešā veidā – zemtekstā. Šajā ziņā cilvēces morāli tikumiskajā kodeksā ir sastopama klasiska norma. Ja netiek sniegts kādas rīcības skaidri uztverams vērtējums, tad tas zemtekstā liecina par solidaritāti ar attiecīgās rīcības veicēju. Īpaši tas attiecas uz negatīvu rīcību, nesniedzot par to skaidri uztveramu nosodījumu. Negatīva rīcība katru reizi ir stingri jānosoda. Ja tas netiek darīts, tad tas liecina par morālu novirzi - amorālu izvairīgumu, amorālu kompromisu, amorālu aprēķinu u.tml. Skaidri uztverama nosodījuma nesniegšana liecina par solidaritāti ar negatīvu rīcību.

    Tā, piemēram, “nācijas tēvs/pravietis” nesniedza skaidri uztveramu nosodījumu par mahinācijām LU rektora vēlēšanās. Tā vietā, lai klaji nosodītu Muižnieka, Druvietes morāli necienīgos paņēmienus, viņš sarunā ar ministri Šuplinsku izvairīgi norādīja, ka  "tas ir politiski un juridiski korekti virzīt šo jautājumu uz Ministru kabinetu".

   Latvija ir ļoti maza valsts. Latvijā nav simtiem augstskolu. Latvijas universitāte ir Latvijas vadošā augskola un Latvijas izglītības sistēmas simbols. Valsts prezidents nedrīkst “politiski un juridiski” izlocīties no skaidri uztverama LU vadības mahināciju vērtējuma. “Nācijas tēva/pravieša” stingro nosodījumu gaidīja sabiedrība. Turklāt gaidīja ne tikai rektora vēlēšanu sakarā, bet gaidīja arī Brokas korupcijas krimināllietas sakarā. Ja sabiedrība stingra nosodījuma vietā redz cilvēku, kas pasīvas ērtības un savas drošības interešu dēļ viltīgi izvairās no atbildes, tad zūd uzticība un paļāvība šim cilvēkam. Sabiedrības pozitīva reakcija nav iespējama, ja kāda valsts amatpersona konformistiski solidarizējas ar negatīvu izdarību.

   Latviešu varas inteliģencē ir sācies jauns trends - iet sūdzēties pie "nācijas tēva/pravieša" uz Rīgas pili. Neapšaubāmi, tā ir laba lieta. Turklāt vēsturiski pierasta lieta. Iešana sūdzēties uz pili (muižu) ir latviešu gēnos. Arī pašlaik iespēja no kāda valsts vadītāja saņemt palīdzību noteikti nomierina latviešu varas inteliģences prātus un apslāpē emocijas. Latviešu varas inteliģenti savā aprobežotībā, protams, nav spējīgi atcerēties, ka Valsts prezidents ir tikai skaists simulakrs un neko nevar lemt Latvijas Republikā. Turklāt "nācijas tēvs/pravietis" pilnīgi neder nacionālās morālās autoritātes un morālā garanta lomai. Viņš faktiski ir tikai 61 pilsoņa Valsts prezidents. Interneta saturs liecina par sabiedrības kopējo ļoti nelabvēlīgo attieksmi pret viņu. Pie tam ir izprovicēti antisemītisma plūdi.

   Saeimā par kungu Levitu balsoja tikai 61 deputāts. Bet tas šoreiz nav galvenais, runājot par viņa lomu dažādu negāciju novēršanā. Galvenais ir kunga Levita izvēlētā stratēģija savai darbībai Valsts prezidenta krēslā.

   “Nācijas tēva/pravieša” intelektuālais un morālais tukšums pēc nonākšanas Rīgas pilī ir ieguvis jaunu apstiprinājumu. Par “nācijas tēva/pravieša” intelektuālo un morālo tukšumu bija labi zināms jau agrāk. Par to detalizēti rakstīja prof. J.Bojārs, ļoti kritiski izvērtējot Levita prāta un zināšanu bezspēcības pienesumu aizvadītajos 30 un vairāk gados. Par to tika medijos norādīts preambulas kroplību sakarā, apliecinot Levita, “preambulas tēva”, zināšanu trūkumu ne tikai konstitucionālajās tiesībās, bet arī citās zinātnes disciplīnās. Tagad tiekamies ar jaunu viņa prāta un morāles tukšuma apstiprinājumu.   

   “Nācijas tēvs/pravietis” ir izvēlējies savai darbībai ļoti muļķīgu, smieklīgu, bezjēdzīgu un amorālu (ņemot vērā viņa posteņa morāli sociālo atbildību) stratēģiju. Viņš cenšas “nāciju” pieradināt pie tā, ka ir spējīgs tautai un valstij dot negaidīti oriģinālu skatījumu par jebkuru norisi Latvijā un pārējā pasaulē. Proti, “nācija” no viņa sagaidīs vienīgi tikai kaut ko neparasti gudru, vērtīgu, pirmreizīgu, savdabīgu, īpatnu, supernoderīgu u.tml. Levita kungs ir pārliecināts, ka var sniegt par visiem jautājumiem tādu atbildi, kura radikāli atšķiras no citu cilvēku interpretācijas. Tāda universāla oriģinalitāte būs viņa darbības galvenais un vienīgais veids, sēžot Rīgas pilī. Viņa oriģinalitāti “nācijai” nākas uzskatīt par fundamentāli grandiozu ieguldījumu “nācijas” un valsts labā.

   Skaidrs, ka kunga Levita izvēlētā stratēģija ir pilnīga bezjēdzība. Tāda bezjēdzīga stratēģija (proti, velme būt par katru cenu verbāli oriģinālam) faktiski nav nekas jauns. Tāda bezjēdzīga stratēģija ir raksturīga pseidointelektuāliem tipiem – pūļa elkiem, mietpilsoņu kulta personām. Respektīvi, ir raksturīga dziļi aprobežotiem, bet slimīgi patmīlīgiem indivīdiem. Rīgā tādi indivīdi vienmēr ir bijuši un arī tagad ir sastopami. Mīļākais piemērs ir  “jābūtības dimensijas” autore Maija Kūle.

   Par tik tikko minēto Valsts prezidenta stratēģiju uzskatāmi liecina medijos lasāmā informācija par “palīdzības” meklēšanas rezultātiem. Nav zināms gadījums, kad Valsts prezidents par kaut ko sliktu valsts norisēs būtu izteicies nepārprotami negatīvi. Viņš vienmēr ir bijis izvairīgs. Turklāt ir labi saprotams, ka sabiedrībā neviens nedrīkst viņa konformistisko stratēģiju, perverso solidaritāti kritizēt. Ja publiskajā telpā sāksies atklāta kritika, tad Levita kungs var izmantot savu auksto ieroci.

   Levita bīdītāju latviešu bezprāši, protams, neapjēdz savas rīcības sekas. Proti, neapjēdz to, ka viņi ir Valsts prezidentam iedevuši vienu no visdrausmīgākajiem aukstajiem ieročiem cilvēces vēsturē. Tādu ieroci Levits saņem reizē ar Valsts prezidenta troni Rīgas pilī. Tāds ierocis nekad nav bijis nevienam LR Valsts prezidentam. Drausmīgā ieroča vārds ir antisemītisms. Šo ieroci Levits var operatīvi un rezultatīvi izmantot pret jebkuru viņa darbības kritizētāju, neatbalstītāju, nosodītāju u.tml. Tas ir vēsturiski vispusīgi piešauts ierocis vismaz divos aizvadītajos gadu tūkstošos. Ebreji vienmēr izmanto šo ieroci, ja sastopas ar kaut ko tādu, kas neatbilst viņu interesēm. Ebreju interešu neatbalstītājs tūlīt tiek apvainots antisemītismā, un mūsdienu politkorektuma laikmetā pret “antisemītu” nekavējoties vēršas visa progresīvā cilvēce un visa progresīvā postcilvēce. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis ierocis vajadzības gadījumā tiks izmantots arī Rīgas pilī. Par šī ieroča savdabīgo psiholoģisko ietekmi rakstīts esejā “Psihiskā labvēlība”*.

*Skat.: https://pietiek.com/raksti/civilizeta_barbarisma_lukojums_psihiska_labveliba