Postcilvēku logoss un atavisma dumpis

  

   Šis teksts ir domāts cilvēkiem. Tāpēc lietoju cilvēkiem saprotamus vārdus arī tajos gadījumos, kad tiek aprakstīts kaut kas pilnīgi pretējs cilvēku rīcībai. Tas attiecas uz jēdzienu “logoss”. Uzdrošinos šo jēdzienu attiecināt uz postcilvēkiem, lai viņu pazīmes kompleksi asociētu vienā vārdā.

   Seno grieķu jēdziens “logoss” mūsdienās ir samērā populārs tajos gadījumos, kad nākas pēc iespējas lakoniskāk aptvert daudzveidīgas parādības. Daudzveidīgo parādību visus elementus nav iespējams uzskaitīt un tāpēc izdevīgi ir lietot tādu jēdzienu, kas abstrakti aptver attiecīgās parādības visu materiālu. Senie grieķi ar jēdzienu “logoss” apzīmēja ļoti daudzas izpausmes.

   Piemēram, tādas izpausmes kā kategorija, definīcija, jēdziens, doma, slēdziens, pamats, princips, sakarība, argumentācija, cēlonis, pierādījums, pētījums, hipotēze, teorija, metode, likums,  sapratne, zinātne, prāts, vārds, teikums, izteikums, izklāsts, runa, saruna, patiesība. Jēdzienu “logoss” lieto arī kristiānisma teoloģijā. Ar to apzīmē Dieva neizsīkstošo un neizmērojamo prātu, kuru cilvēks tiecas aptvert intelektuālā apcerē. Vēl ar jēdzienu “logoss” mēdz apzīmēt īstenības vispārīgo struktūru – esamības būtību, jēgu, komplicētību, sistēmiskumu, funkcionālitāti, eksistenciālo misiju utt.

   Dzirdu esejas lasītāja iebildumu: “Tas viss ir blēņas! Nav nekādu postcilvēku un tāpēc nav postcilvēku logosa!”.

   Tāds emocionāls iebildums ir saprotams. Patiešām joprojām visur ir redzami cilvēki. Bioloģiski nekādas radikālas pārmaiņas nav sastopamas. Sabiedrības vizuālā aina nav mainījusies. Tiesa, Rīgā tagad visur (valsts iestādēs, bankās, veikalos u.c.) iedzīvotājus galvenokārt apkalpo tāda izskata indivīdi, kuri kinomākslā ir tipāžs idiotiem, kretīniem, neliešiem, bijušajiem alkoholiķiem, bijušajiem narkomāniem, pusizglītotiem pusanalfabētiem, pilsētā no laukiem tik tikko ieceļojušiem kautrīgiem provinciāļiem. Savukārt apsargi daudzviet ir sirmi večuki ar nenomaskējamu aluspunci, kā arī piespriestos gadus atsēdējuši pretīgi tetovēti un uz pasauli glūnoši tēviņi. Apsargi ir arī kubiskā formā korpulenti pusjauni puiši, kuriem ir lielas problēmas ar aizdusu dažus metrus garā pārvietošanās procesā...

   Ieslēdzot prātu, emociju vietā stājas dažādi viedokļi. Lūk, viens no tiem. Cilvēkiem līdzās vienmēr ir eksistējuši citas sugas hominīdi. Viņi dzīvo mums, cilvēkiem, līdzās. Tikai mēs neprotam viņus identificēt raibajā homokokteilī ar kopējo nosaukumu „Cilvēce”. Cilvēce, iespējams, ir daudzveidīga un sastāv no dažādām hominīdu sugām. Tagad citas sugas hominīdi pārņem iniciatīvu. Tā ir suga, kas līdz šim bija nomaskējusies Homo sapiens teritorijā. Tagad šī suga „uznāk uz skatuves”. To var saukt par postcilvēku sugu.

   Tas ir fantastisks viedoklis. Vēsturiski pamatots ir zinātnes viedoklis par dominējošo cilvēcisko tipu. Katrā laikmetā ir noteikts dominējošais cilvēciskais tips. To nosaka attiecīgā laikmeta dzīves apstākļi. Eiropas pagātnē tādi dominējošie cilvēciskie tipi attiecīgajos laikmetos bija garīdznieks, bruņinieks, aristokrāts, buržujs. Vēl nesen arī Latvijā tāds tips bija proletārietis. No XX gs. 70.gadiem Rietumu sabiedrībā priekšplānā izvirzījās neoliberālists. Arī tas ir jauns dominējošais cilvēciskais tips. Padomju laikā Latvijā nebija neoliberālistu. Tagad Latvijā ir neoliberālistu divīzija – gandrīz visa vietējā inteliģence.

   Latvijā pašlaik postcilvēku identifikācija neprasa lielu piepūli un speciālu kompetenci. Katrs interesents var viegli atšķirt postcilvēku no cilvēka. Nepieciešams vienīgi uzmanīgāk iedziļināties lasītajā vai dzirdētajā. Ja uzmanīgāk iedziļinās lasītajā (teiksim, interneta medijā) vai dzirdētajā (teiksim, TV pārraidē), tad ātri var aptvert lasītā vai dzirdētā atbilstību jeb neatbilstību cilvēku logosam. Var tūlīt saprast, vai tiekamies ar cilvēku jeb netiekamies ar cilvēku, jo cilvēks tā nekad neraksta vai nerunā.

   Minēšu vairākus jaunākos piemērus. Tie visi liecina par cilvēkiem neraksturīgu logosu, kas ir jāuzskata par postcilvēku logosu.

   Noteikti pirmajā vietā ir “583 darāmie darbi”. Cilvēki nekad tā neteiktu. Cilvēki nekad neakceptētu valdības “583 darāmos darbus”. Katrs cilvēks saprot, ka tāds formulējums cilvēku kontingentā nav iespējams. Tiekamies ar cilvēkiem totāli neatbilstošu rīcību. Tā nevar rīkoties cilvēki. Tā var vienīgi rīkoties radījumi, kuriem ir piemērojama salikteņa daļa “post” (lat. “pēc”, “aiz”).

   Unikālo “583 darāmo darbu” diriģents ir premjers Kariņš.  Premjers diriģē orķestri, kas pilnā mērā ar prieku akceptē diriģenta sagatavoto partitūru. Acīmredzot visiem patīk diriģenta postcilvēciskā ģenialitāte. Katrā publiskajā informācijā par Kariņu ir kaut kas no postcilvēku logosa.

   Piemēram, 2019.gada 31.maijā viņš izteicās par “viedo migrāciju”. Viņaprāt tā glābs darbaspēka trūkumu Latvijā. Neviens cilvēks tā neteiktu. Tā var runāt tikai postcilvēks. Vārds “vieds” ir īpašības vārds. To lieto kā poētismu gudrībai un gudra cilvēka slavēšanai (“vieds politiķis”). Eiropā ieplūstošajiem migrantu pūļiem nevar piemērot doto īpašības vārdu. Migrācija vispār nav pelnījusi apzīmējumu “gudra”, jo migrācija nevar lepoties ar gudrību. Migrācija drīzāk ir nelaime, bet nevis gudrība. Cilvēki to saprot. Postcilvēkiem  ir cits priekšstats.

   2019.gada 5.jūnijā medijos bija lasāma ļoti neparasta ziņa: “Reirs rosina FKTK vadībai izmaksāt kompensāciju par atkāpšanos no amata”. Izrādās, “ja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) padomes priekšsēdētājs Pēteris Putniņš un viņa vietniece Gunta Razāne atkāpsies no amatiem līdz šā gada 1. augustam, viņiem plānots izmaksāt vienreizēju kompensāciju 80% apmērā no viņa gada mēnešalgas”.

   No cilvēku viedokļa tiekamies ar nepārprotamu korupciju. Amatpersonu un politisko darbinieku piekukuļošanu cilvēki dēvē par korupciju. Taču tieslietu ministrs Reirs tā neuzskata. Viņa rīcība nav cilvēka-ministra rīcība, bet ir postcilvēka-ministra rīcība. Cilvēks-ministrs nekad necenstos piekukuļot amatpersonas, kuras jāatbrīvo no darba. Ja P.Putniņš un G.Razāne slikti strādātu, tad cilvēks-ministrs viņus atbrīvotu no amata, bet nevis solītu izmaksāt kompensāciju, ja viņi brīvprātīgi atstās savus kabinetus. Taču šajā anormālajā sižetā kulminācija tika sasniegta 2019.gada 13.jūnijā. Saeima attiecīgajā likumā fiksēja potcilvēka-ministra priekšlikumu par “kompensāciju”. Tādējādi latvieši ieguva postcilvēku parlamentu. Tagad pret Saeimu nākas izturēties kā pret postcilvēku parlamentu. Saeima korupcijai piešķīra likuma spēku.

   Postcilvēku līdzdalība ir konstatējama vairākos smagos kriminālos noziegumos apsūdzētā Rimšēviča iespējai rīkot preses konferenci 2019.gada 7.jūnijā. Cilvēku pārzinātās valstiskās varas institūcijās tāda iespēja ir nonsenss. Cilvēku pārzināto valstisko institūciju vidē noziedzniekiem nav iespējams rīkot preses konferences un pie tam pamācīt tautu un valsti. Tāda odioza iespēja var būt tikai postcilvēku klātbūtnē, kad valsts varas kabinetos sēdošajiem hominīdiem nav nekas pretī, ja noziedznieks tiekas ar žurnālistiem tādā lepnā formātā kā preses konference. Protams, ja pats Rimšēvičs būtu cilvēks, tad viņš kaunīgi sēdētu klusu savā villā, bet nevis regulāri propagandētu savu noziedzīgo seju. Tas, kas jau otro gadu turpinās ap Valsts bankas augstākā amatvīra noziegumiem, nekādā ziņā nav attiecināms uz cilvēku rīcību, bet ir attiecināms uz postcilvēku rīcību.

   Postcilvēku līdzdalība ir konstatējama izdarībās sakarā ar LU rektora vēlēšanām. Nākas tikties ar šo izdarību galveno varoņu postcilvēka statusu, kā arī akadēmiskā personāla, žurnālistu cilvēkiem neadekvātu rīcību. Cilvēki noteikti atzītu patiesību par vēlēšanu rezultātu.

   Vēlēšanu rezultāts bija šāds: Muižnieks (par 141; pret 143), Bērziņš (par 128; pret 156). Tātad nevienu neatbalstīja vairākums un pret abiem balsoja "pret" vairāk nekā "par". Tātad abi nebija pieņemami Satversmes sapulcei un jāizsludina jaunas vēlēšanas - jaunu kandidātu pieteikšanās. Bet tas nenotika! Notika cilvēku apkaunojoša rīcība. Muižnieks sāka muldēt, ka viņu vairāk mīl nekā Bērziņu un tāpēc esot tiesīgs turpināt tēlot rektoru. Savukārt žurnālisti u.c. sāka noklusēt patiesību un locīties postcilvēka Muižnieka garā.

   Visiem nāksies samierināties ar nepatīkamu atziņu: postcilvēku rašanās ir vēsturiski likumsakarīgs process. Tā tam ir jābūt, un savādāk nemaz nevarētu būt. Postcilvēku ģenēzei ir stabili vēsturiskie priekšnoteikumi, kas tagad ir koncentrējušies un konsolidējušies neatkarīgi no cilvēku gribas.

   Šo procesu iespējams dažādi apzīmēt. Tajā skaitā metaforiski saukt par atavisma dumpi. Kā zināms, atavisms ir tādu īpašību parādīšanās indivīdiem, kuras bijušas raksturīgas tāliem viņu senčiem – mežoņiem, barbariem un nekulturāliem cilvēkiem nesenā pagātnē. Šodienas sociumā dominējošais kļūst tips, kurš dumpīgi vēlas nepakļauties civilizētības un kultūras sasniegtajam līmenim. Nepakļāvība ir totāla – pilnīga, vispārēja, visu aptveroša. Tāpēc runa nevar būt par cilvēku nepakļāvību, bet gan par postcilvēku nepakļāvību.

   Dzīves virzība (attīstība, progress, regress) ir atkarīga no cilvēku kvalitātes. Savukārt cilvēku kvalitāte ir atkarīga no iedzimtības, kuru relatīvi var koriģēt kultūra (visstraujāk un visdziļāk koriģē vāji attīstītos). Ja gadu desmitiem ilgi vairāku paaudžu dzīves laikā nākas žēloties par personību trūkumu valsts pārvaldīšanai, zinātnes, izglītības, garīgās kultūras iestāžu vadīšanai, tad tāda žēlošanās ir tiešs pierādījums vietējās populācijas cilvēciskajai kvalitātei – intelektuāli dekadentiskai kvalitātei. Latviešu inteliģencē noteikti ir sastopamas personības. Taču viņu skaits ir tik niecīgs, ka dzīves visas sfēras bez pūlēm un karjeristiskām kombinācijām netraucēti pārvalda vidusmēra cilvēki. Tie ir tipiski masu cilvēki ar masu cilvēkiem raksturīgo mietpilsoniski šauro un primitīvo dzīves izpratni. Eiropeīdu sabiedrība no XX gs. sākuma ir masu sabiedrība. Tātad – vidusmēra cilvēku sabiedrība. Tas attiecas arī uz Latvijas sabiedrību. Tāpēc vidusmēra cilvēks kopš XX gs. eksistē izcili komfortablos apstākļos.

   Vidusmēra cilvēks ir sadzīves cilvēks un ģimenes cilvēks. Viņa apziņa riņķo ap sadzīvi un ģimeni. PSRS sabiedrība bija izteikta vidusmēra cilvēku sabiedrība. Šī tipa sabiedrība pastāvēja tīrā veidā – bez elites (aristokrātijas, buržuāzijas, garīdzniecības, t.s. klasiskās inteliģences ar tās garīgumu un garīgās brīvības fanātismu). Vidusmēra cilvēkam darbs un amats ir sadzīves komforta ieguves veids, bet nevis misija noteiktu ideālu vārdā. Vidusmēra cilvēki ir labi un vajadzīgi, ja viņi godīgi strādā un rūpējas par ģimeni. Slikti ir tad, ja vidusmēra cilvēki ietiecas tādās sfērās, kuras neatbilst viņu cilvēciskajam potenciālam. Piemēram, ietiecas politikā, izglītības un zinātnes administrēšanā.

    Postcilvēku ģenētiskā bāze ir vidusmēra cilvēki. Tas īpaši attiecas uz to vidusmēra cilvēku daļu, kura vairs nespēj apgūt un izmantot cilvēcē uzkrātās zināšanas. Lieta ir sekojošā.

   Tiekamies ar tendenci, kuru ir jādēvē par strukturālo pārslodzi. Atkal dzirdu lasītāja balsi: “Ko tas nozīmē?”.

   Zinātnes ieskatā visas nelaimes (panīkumu, pagrimumu, nespēju adaptēties) cilvēku dzīvē izraisa trīs nelabas tendences: strukturālās pārslodzes tendence, bioloģiskās regresijas tendence un atavisma dumpja tendence. Par pirmās tendences būtību jau minēju. Rietumeiropā aizsāktā “kompetenču izglītība” ir konkrēta palīdzība tām cilvēku masām, kuras nespēj apgūt un izmantot cilvēcē uzkrātās zināšanas. Tādu indivīdu izglītības mērķis ir sniegt viņiem zināmu kompetenci eksistences nodrošināšanai. “Kompetenču izglītību” izdomāja un atbalsta tikai vidusmēra ierēdņi. Personības nav spējīgas atsacīties no kultūras vēsturiskā mantojuma un pret izglītību izturēties kā pret vulgāri pragmātisku zināšanu preci.

   Bioloģiskās regresijas tendences pamatā ir dabiskās izlases mazināšanās, veicinot vājāko cilvēku skaita pieaugumu. Praktiski tas izpaužas, pazeminoties vidusmēra cilvēku kvalitātei izglītotības, domāšanas, garīguma jomā. Tādi cilvēki sāk atpalikt no dzīves, un viņi sāk dumpoties. Atavisma dumpis ir potenciālo postcilvēku dumpis. Tā ir masa, kura tiecas pēc regresa, lai justos “kā mājās”. Atavisma dumpis negatīvi ietekmē visu sabiedrību. Sabiedrības dzīvi sāk pārklāt psihiskā gangrēna: tikumiskuma izzušana, darbības un domāšanas loģiskuma izzušana, slimīga uzbudinātība, pienākuma un atbildības izzušana.

   2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimā sastūma milzīgu baru „jauno politiķu”. Šo baru un tā fanus sarkastiski saucu par “6.oktobra paaudzi”. Tā Latvijā ieguva varu. No Saeimā ievēlētajiem deputātiem 65% pirmo reizi dzīvē saskarās ne tikai ar valsts mēroga darbību, bet jebkāda administratīvā vai politiskā līmeņa darbību vispār. Tāds pavērsiens LR pastāvēšanā noteikti ir vēsturisks pavērsiens. Sākās jauns laikmets. Droši var teikt, ka uzvarēja sociālā revolūcija. Cilvēces vēsturē sociālā revolūcija vienmēr ir atavisma dumpis. Tas ir zemāko slāņu dumpis, lai dzīvi pielāgotu savam attīstības līmenim. Tā tas bija ne tikai XX gs. sākumā Krievijā, Vācijā un citur sociālo revolūciju laikā. Kārlis Markss kļūdījās. Viņš prognozēja proletariāta sociālās revolūcijas visattīstītākajās kapitālisma zemēs. Taču tagad ir grodi secināts: sociālās revolūcijas ir neattītītu zemju privilēģija. Un tas ir loģiski! Pirmie dumpojas neattīstīti sociālie slāņi.

   2018.gada 6.oktobra sociālā revolūcija Latvijā noteikti ir postcilvēku kolektīvais panākums. To apstiprina dziļās izmaiņas pēc Saeimas vēlēšanām. “6.oktobra paaudzes” valstiskās darbības visbiežāk neatbilst cilvēku darbībai. Un tās nav kļūdas, nepilnības, aplamības. Ne velti sakām “Kļūdīties ir cilvēciski!”. Ja kāds cilvēks kļūdās, tad nekādi neizzūd cilvēku logoss. Tas ir nepilnīgs, aplams logoss. Taču tas vienalga ir cilvēku logoss. Tajā ietilpst pieļautās kļūdas kritika un kauns par pieļauto klūdu. Katrā ziņā ietilpst nevairīšanās no atbildības. Var ietilpt arī sods. Piemēram, par “583 darāmajiem darbiem” to nekādi nevar teikt. Tas nav cilvēku logoss. Tāds logoss ir iespējams vienīgi pilnīgi citā antropoloģiskās evolūcijas pakāpē.