Latviešu tautu
nevar uzskatīt par laimīgu tautu, ja ar tautas laimi saprotam cilvēciski
cienīgu dzīvi. Aizvadītajos 30 gados latviešu tautai nav lemts dzīvot
cilvēciski cienīgu dzīvi. Latvieši masveidā ir iepīti zagšanas mahinācijās,
perversās baudās un bezjēdzīgas patērēšanas orģijās. Tie indivīdi, kuri tik
tikko minētajās izdarībās saskata dzīves laimi, nav pelnījuši piederību Homo sapiens kārtai. Ja cilvēkā (Homo) nav saprāta (sapiens), tad viņā nav arī cilvēciskuma. Homo bez sapiens nav
spējīgs apzināties cilvēciski cienīgas dzīves svētību. Tāds hominīds ir
sociālais dzīvnieks bez cilvēciskuma pazīmēm. Viņa vieta ir sociālo dzīvnieku
fermā, kāda Latvija vēl nav pilnā mērā kļuvusi. Latvijā jautājums par cilvēka cilvēciskumu
vēl ir aktuāls. Antihumānais neoliberālisms un veikli maskētais sociālais
darvinisms aktīvi un regulāri pulsē valdošās kliķes un tās atbalstītāju primitīvajā
un noziedzīgajā politiskajā pragmātikā. Tomēr sabiedrībā vēl ir saglabājušies
cilvēki, kuri nosoda tautas dehumanizāciju.
Sabiedriskās
formācijas, kuras sevi dēvē par politiskajām partijām, pirms 6.oktobra latviešu
tautai (elektorātam) solīs vienīgi kaut ko tādu, ko var uzskatīt par traģēdijas
optimizēšanu. Saprotams, partijas lietos citu terminoloģiju. Tajā nebūs vārdi
„traģēdija” un „optimizēšana”. Nekādā ziņā nebūs salikums „traģēdijas
optimizēšana”. Solījumos būs it kā daudzsološi vārdi. Taču principā, atkārtoju,
partijas var solīt vienīgi traģēdijas optimizēšanu. Katrs solījums būs
piedāvājums kaut ko izmainīt traģiskajos apstākļos, bet nevis likvidēt
traģēdiju. Turklāt pirms Saeimas vēlēšanām jaunie solījumi visbiežāk būs ne vien
meli, bet arī idiotiski formulēti meli. Auļo ne tikai valdošās kliķes nacionāli
reakcionārā politika, bet auļo arī valdošās kliķes apziņas idiotija.
Tipiski tas
atspoguļojas „Jaunās vienotības” barvežu idiotijas samudžinātajos solījumos: „Partiju
apvienības JAUNĀ VIENOTĪBA Ministru prezidenta amata kandidāts Krišjānis Kariņš
šodien kopsapulcē, konceptuāli iepazīstinot ar programmu Latvijas izaugsmei
(!?), uzsvēra, ka Latvijā tautsaimniecība aug (!?), bet diemžēl ne visi
iedzīvotāji to sajūt, tādēļ cilvēki arvien ir nedroši par savu nākotni. “Mums
cilvēkos ir jārada drošības sajūta (!?) par Latviju. Tā būs, ja paveiksim
piecas lietas: veselības aprūpe būs pieejama (!?), izglītība – moderna (!?),
tiesa – taisnīga (!?), algas – cienīgas (!?) un robežas – drošas (!?),“ uzsvēra
K.Kariņš. “JAUNĀ VIENOTĪBA ir saliedēta, iekļaujoša (!?) un enerģiska. Mēs esam
proeiropeiska (!?) partija – stingri iestājamies par demokrātiju (!?),
tiesiskumu (!?) un iekļaujošu cilvēktiesību tvērumu (!?). JAUNAI VIENOTĪBAI ir
jārūpējas par sabiedrības iekšējo un ārējo drošību laikā, kad pasaulē pieaug
nenoteiktība (!?). Mums jābūt daudz konsekventākiem savas politiskās programmas
īstenošanā,” uzsvēra ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, partijas VIENOTĪBA
valdes loceklis. “Konkurētspējīga, moderna un pieejama izglītība (!?) – tā ir
mūsu vīzija (!?) par izglītības sistēmu Latvijā. Diemžēl tās īstenošanā nākas
saskarties ar pretestību no politikas zaļā purva (!?). Argumenti - pārmaiņas
vajag, bet kur steigties, tāpēc – atliekam. Protams, mūsu politiskajiem
konkurentiem izglītota sabiedrība nav vajadzīga (!?). JAUNĀ VIENOTĪBA tam
nepiekrīt – reformas izglītībā ir jāturpina (!?). Mums jāturpina rakt (!?) un
tas purvs ir jānosusina (!?),” pauda izglītības un zinātnes ministrs Kārlis
Šadurskis, partijas VIENOTĪBA valdes loceklis”.
Tautas traģēdija mēdz
izpausties dažādi, jo tautas traģēdijai mēdz būt dažādi iemesli. Iemesls mēdz
būt karš, dabas katastrofa, kolonizācija, okupācija, ģeopolitiskais jūgs,
ekonomiskā atpalicība, demogrāfiskā krīze, varas represijas, nacionāli
patriotiskas elites trūkums.
Latviešu tautas traģēdijai
ir komplekss raksturs. Tajā ietilpst „perestroikas” krāpšanās ar tādām
kategorijām kā „brīvība” un „neatkarība”, „prihvatizācijas” laupīšana, LKP un
VDK nomenklatūras alkātīgo kadru varas turpināšanās pēc PSRS sabrukuma, nacionālās
suverenitātes zaudēšana un fiktīvas suverenitātes zombēšana, ģeopolitiskais
jūgs, sveša karaspēka ievešana Latvijā atbilstoši okupācijas kritērijiem, krimināli
oligarhiskais valstiskums, ekonomiskā atpalicība, demogrāfiskā krīze, pūstošā
inteliģence, „sabiedrības krējuma” postmodernistiskais buržuāziskums, izglītības,
zinātnes un veselības aizsardzības sagraušana, garīgās kultūras
postmodernistiskā izkropļošana, perversiju un homoseksuālisma propaganda masu
komunikācijā, tautas vērtīgākās daļas aizceļoša no Latvijas.
Dažādi ir ne tikai tautas traģēdijas iemesli
un izpausmes veidi. Tāpat dažādas ir tautas traģēdijas sekas. Visbīstamākās ir
tās sekas, kuras dziļi ieurbjas turpmāko paaudžu morāli psiholoģiskajā satvarā.
Citiem vārdiem sakot, kardināli izmaina tautas mentalitāti, tautas identitāti,
tautas garu, tautas morāli psiholoģisko seju, tautas enerģētiku.
Šajā ziņā
latviešu tautu nākotnē nekas labs negaida. Nacionāli reakcionārajā un krimināli
oligarhiskajā valstiskumā nomocītajiem 30 gadiem (turklāt tiem beigas nav
redzamas) būs ļoti nepatīkamas morāli psiholoģiskās sekas. Nepatīkami
izmainīsies latviešu morāli psiholoģiskā stāja.
Katra valsts
iekārta dod priekšroku (prioritāti) noteiktam morāli psiholoģiskajam tipam. Tas
kļūst cilvēka vērtības etalons – mēraukla un paraugs salīdzināšanai. Šī tipa
pārstāvji tiek atbalstīti, slavēti, izvirzīti un ieteikti kā pozitīvi piemēri
pārējiem cilvēkiem. Tāda politika caurstrāvo visu kultūru. Prioritāro tipu daiļdarbos
jūsmīgi attēlo rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki. Par viņu raksta prese, viņu
rāda TV. Tas vareni ietekmē sabiedrisko apziņu. Informācija par attiecīgo
cilvēcisko tipu dziļi caurstrāvo cilvēkus – attiecīgās kultūras pārstāvjus. Taču
tas vēl nav galvenais. Kā zināms, kultūras caurstrāvojums atbalsojas cilvēku
ģenētiskajā struktūrā. Prioritārais morāli psiholoģiskais tips nostiprinās
ģenētiski, izmainot tautas genofondu. Tas, lūk, ir galvenais.
Savā laikā padomju
iekārtā priekšroka tika dota t.s. fiziķiem. Viņu pretstats bija t.s. liriķi. Fiziķi
bija cilvēka vērtības etalons. Šo antropoloģisko orientāciju pamatīgi izjuta
arī latvieši, un tā noteikti ir saglabājusies latviešu apziņā. Pirms dažiem
gadiem tas uzskatāmi izpaudās toreizējā LU rektora fiziķa Ivara Lāča
augstprātīgajos izteikumos par humanitārajām zinātnēm (liriķu sfēru), izraisot
skandālu ne vien akadēmiskajā vidē, bet visā sabiedrībā.
Par fiziķiem
dēvēja precīzo (eksakto) zināšanu cilvēkus. Pret viņiem izturējās kā pret
atsevišķu subkultūru padomju inteliģencē. Fiziķi ietilpa zinātniski tehnisko
kadru kontingentā. Viņi veicināja zinātniski tehnisko un ekonomisko progresu,
izgudroja jaunas ražošanas iekārtas, tehnoloģijas, ieroču jaunus modeļus utt.
Fiziķus uzskatīja par zinātniskās izziņas fanātiem. Publiskajā telpā ap viņu
darbību apzināti uzburtā aura sekmēja zinātniskās izziņas romantizāciju.
Padomju sabiedrībā valdīja priekšstats, ka laikmets pieprasa fiziķus. No fiziķu
ieguldījuma ir atkarīga dzīves labklājība. LKP un VDK kadru bāze bija A.Pelšes Rīgas
Politehniskais institūts. „Perestroikas” nelietības veica galvenokārt fiziķi. No
1987.gada LU naudas maku no rokām neizlaiž fiziķu mafija. Lielākie nacionālie
noziedznieki Godmanis, Repše ir fiziķi.
Par liriķiem
dēvēja humanitāro inteliģenci – dzejniekus, gleznotājus, humanitāro zinātņu
speciālistus, garīgās kultūras iestāžu darbiniekus. Arī liriķi bija sava veida
subkultūra padomju inteliģencē. Ja fiziķus dievināja, tad pret liriķiem atklāti
izturējās vīpsnājoši. Vecāki savus bērnus vēlējās redzēt fiziķa statusā.
Pēcpadomju
Latvijā cilvēka vērtības etalons nav ne fiziķis, ne liriķis. Taču noteikts
cilvēka vērtības etalons ir vingri konstatējams. Pie mums eksistē noteikts
prioritārs morāli psiholoģiskais tips. Sacīsim: prioritārs cilvēks. Pie tam
analītiski interesants ir viens moments.
Pēcpadomju laikā
pirmo reizi ir sastopama pozitīva attieksme pret karjerismu. Respektīvi, latviešu
sabiedrībā tiek akceptēts karjerisms. Savukārt valdošā kliķe profesionālajai
orientācijai nepievērš nekādu uzmanību. Sāka pievērst uzmanību tikai pēc
iestāšanās ES, jo no tā laika varēja sadalīt Briseles piešķirtos miljonus
profesionālajai orientācijai. Tas, ka sabiedrība ir sākusi „kaifot” ap amorālo
karjerismu, valdošo kliķi, protams, neuztrauc tāpat kā neuztrauc
homoseksuālisma un perversiju propaganda.
Karjerisms ir
pastāvējis vienmēr. Tikai agrāk vienmēr karjerisms tika uzskatīts par morāli
negatīvu īpašību – savtīgu tiekšanos pēc izvirzīšanos darbā vai citā darbības
jomā, pēc panākumiem un slavas. Vārds „karjerists” agrāk vienmēr bija slikts
vārds. Cilvēki nekad nav mīlējuši, cienījuši, atbalstījuši, apsveikuši
karjeristu karjerismu.
Pēcpadomju
Latvijā ir pretēji. Karjeristu karjerisms ir laba īpašība. Karjerisms tiek
publiski rekomendēts un godināts. Cilvēku bez karjerisma stihijas un bez
veiksmes karjerismā nekavējoties nosauc par „lūzeri”.
Vispārējā
jūsmošana par karjerismu liecina par morālo noslīdējumu. Svešvārdu vārdnīcās
jēdziens „karjerisms” joprojām apzīmē morāli sliktu izpausmi. Bet tas tagad
neinteresē enerģiskajiem „karjeras atbalsta projektu” autoriem, „karjeras
plānošanas” ģēnijiem, „karjeras konsultantiem”, sastādot un piedāvājot
„metodisko materiālu karjeras plānošanā”. Pie mums atsevišķi tiek runāts par
vīriešu karjeru un sieviešu karjeru. Firmas svin „karjeras dienu”.
Kā jau minēju,
pēcpadomju Latvijā vairs nav cieņā fiziķi. Cieņā nav arī liriķi. Pēcpadomju
Latvijā prioritāte ir morāli psiholoģiskajam tipam, kura vārds varētu būt
„globāls cilvēks”. 2018.gada 2.jūlijā „Delfi” publicētā „versijā” tā sevi nosauca
akadēmiskā šarlatānisma titāns Deniss Hanovs.
Kas ir globāls
cilvēks, kuru droši drīkstam prezentēt kā cilvēka vērtības etalonu?
Globālā cilvēka
dažas tipiskās iezīmes sevī precīzi fiksējis Hanova kungs. Viņš raksta: „Šķiet, ka esmu pieskaitāms pie tiem, kas ir globālās
bezrobežu kultūras un ekonomikas telpas ieguvēji, tiem, kas spēj atrast savu
ceļu un savu nišu ātrgaitas interneta vidē”.
Kā redzam, globāls cilvēks nevar iztikt bez šarlatānisma. Vienīgi
šarlatāni zina, kas ir „globālā bezrobežu kultūra” un kas ir „globālās
bezrobežu ekonomikas telpa”. Tāpat vienīgi šarlatāni zina, kāds ir ieguvums no
abiem tik tikko minētajiem „bezrobežu” fenomeniem.
Nav grūti nojaust akadēmiskā šarlatāna domu. Globālais cilvēks Hanovs
gribēja norādīt, ka viņam nekāda vērtība nav nacionālā kultūra. Tāpat viņam
nekāda vērtība nav arī nacionālā ekonomika. Toties viņam vērtība ir „ātrgaitas
internets”, kurā globāls cilvēks prot atrast „savu ceļu un savu nišu”.
Un vēl kas. Hanova kungu sevi klasificēt kā globālu cilvēku pamudināja
viņa apskaužami tolerantā attieksme pret „bēgļiem”. Hanova kunga „versija” ir
veltīta migrācijas aizstāvēšanai un to cilvēku nosodījumam, kuriem nepatīk
migrantu ieplūšana Rietumeiropā un Austrumeiropā. Viņa „versija” saucas
„Pārdomas par atvērtību Latvijā”.
Saprotams, Hanova kungs nav vienīgais globālais cilvēks Latvijā ar
kolosālu „atvērtību”. Ja viņš būtu vienīgais tāda tipa indivīds, tad mēs
nedrīkstētu globālo cilvēku atzīt par pēcpadomju Latvijas cilvēka vērtības etalonu. Pie mums ir hanovu jūra. Mūsu
hanovi ir Hanova kunga paaudze (Hanova kungs dzimis 1977.gadā). Mūsu hanovi ir
visi tā dēvētie „sorosisti”, „Delfi” „versiju” autori, homoseksuālisma un
perversiju apdziedātāji portālā „Satori”. Faktiski katrs valsts ierēdnis ir
vairāk vai mazāk izteikts globāls cilvēks. Tikai globālus cilvēkus pieņem darbā
bankās, ministrijās, starptautisko organizāciju vietējās filiālēs. Globālam
cilvēkam ir jābūt skolotājam, augstskolu pasniedzējam. Globāli cilvēki ir
reliģiskajās konfesijās. Globālu cilvēku no baptistiem nesen izvirzīja ka
nākamo Valsts prezidentu.
Pēcpadomju
Latvijā nav grūti ievērot prioritārā globālā cilvēka citas īpašības, kuras pulsē
kopā ar „atvērtību”. Katrā ziņā vēl nākas runāt par globālā cilvēka vienaldzību
un pat nihilismu pret nacionālo brīvību, valstisko suverenitāti, finansiālo
neatkarību, tādām klasiskām vērtībām kā patiesība, veselais saprāts,
racionālisms, nacionālā identitāte. Globāls cilvēks priekšroku dot uzskatu
plurālismam, politkorektumam, neoliberālismam, Rietumu demokrātijai, eiropeiskumam,
postmodernismam, morālajam relatīvismam. Globāls cilvēks nebaidās no sociālā
darvinisma klišejām, ja savā ceļā tiekas ar „lūzeri” un sabiedrības („aitu
bara”) masu noskaņojumu. Globāls cilvēks lepojas ar panākumiem karjerismā.
Globāls cilvēks nekaunās par viņam veltīto epitetu „karjerists”.
Bet tagad par visbīstamāko
latviešu tautas genofonda nākotnē. Visbīstamākais ir tas, ka Latvijas Republikā
prioritārajam globālajam cilvēkam - cilvēka vērtības etalonam - zagšana
(dažādas blēdības ar naudu un mantu) nav morālais grēks. Globālam cilvēkam
piemīt kriminālas mentalitātes pazīmes.
Bet vai ir iespējams atsevišķs mentalitātes tips –
kriminālā mentalitāte? Noteikti ir iespējams. Tas ir retorisks jautājums. Vismaz
tiem cilvēkiem, kuri ir lietas kursā par noziedzības ģenētisko pamatotību un
noziedzības gēna „ceļošanu” no vienas paaudzes uz turpmākajām paaudzēm. Jāņem
vērā arī eigēnikas attieksme pret noziedzniekiem, atbalstot noziedznieku
sterilizāciju.
Noteikti ir sastopams tas, ko var dēvēt par kriminālo mentalitāti. Šo mentalitāti
vitāli spēcina noziegumu brīvība – šausmīgais morāli tikumiskais stāvoklis pēcpadomju
Latvijā. Iespēja nesodīti veikt noziegumus katrā ziņā dziļi ietekmē cilvēku apziņu.
Kriminālā mentalitāte kļūst tautas apziņas sastāvdaļa, apziņas formētāja,
komandētāja, kritērijs darbībai, uzvedībai, komunikācijai.
Par kriminālo mentalitāti liecina latviešu aprindās populārā gudrība
„Man nav žēl, ka viņš prot kaut ko labi nozagt...”. Savā mūžā šo gudrību
esmu dzirdējis neskaitāmas reizes. Ar šo gudrību tiekamies masveidā gan tiešā
veidā, gan zemtekstā. Ja šī gudrība nebūtu masveidīga, tad nacionāli
reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums ar noziegumu brīvību sastaptos
ar dzelžainu pretestību. Taču nekāda pretestība praktiski neeksistē. Tāpēc
prioritārais cilvēka vērtības etalons var sagandēt tautu uz mūžīgiem laikiem.
Latvieši kļūs globālu cilvēku populācija. Latvija kļūs globālu cilvēku zeme.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru