Rietumu civilizācijā un īpaši tās Austrumeiropas anklāvā ir
radusies jauna intelektuālā epidēmija. To var dēvēt par vārda brīvības intelektuālo
epidēmiju. Tās galvenie simptomi ir negaidīti: jo lielāka vārda brīvība, jo
mazāk pareizu vārdu; jo lielāka vārda brīvība, jo lielāka muldēšana; jo lielāka
vārda brīvība, jo lielāka šarlatānisma gurkstēšana. Tātad kopumā: jo lielāka
vārda brīvība, jo lielāks bezprāta izvirdums.
Sociumā negrozāmi
ir saskatāmas intelektuālās epidēmijas sekas. Seku griezīgākā izpausme ir cilvēku
apziņas īss horizonts un tādēļ īsa horizonta mentalitāte, spējot uztvert un
apjēgt tikai nelielu tagadnes fragmentu. Nākotnes horizonts eksistē vienīgi no
sociuma megatrendiem izvairīgo indivīdu apziņā. Sociuma pamatmasa pret nākotni
izturas vienaldzīgi. Futuroloģiskā apātija ir masveidīgs psihiskais sasniegums.
Rietumu
civilizācijā futuroloģiskās apātijas pamatiemesls ir eiropeīdu novecošana un
izmiršana. Minētās likstas degradē ļaužu apziņu. Tajā nākotnes projektiem nav vietas.
Austrumeiropas
anklāvā un ne tikai šī anklāva, bet Eiropas Savienības „kodolā” Latvijas
Republikā (sveiciens Čigānes kundzei!),
īsa horizonta mentalitātei ir specifiska izcelsme. Specifiska ir tendence
nolādēt un aizmirst sociālistisko pagātni. Respektīvi, specifiska ir velme no
tautas atmiņas izdzēst informāciju par sasniegto sociālistiskajā iekārtā.
Tā ir bezprātīga
velme, un tai var pievērsties vienīgi bezprāši. Koši redzama ir viņu tieksme
starp neseno pagātni un tagadni izrakt komunikatīvo aizu. Un tas nekas, ka šī
aiza Latvijā būs arī aiza kultūras attīstībā, šodienas kultūru truli atslēdzot
no 70.gadu panākumiem – sasniegtajām visaugstākajām virsotnēm latviešu tautas
kultūras vēsturē. Bezprāšus tas neinteresē. Bezprāši turpina izšņaukt viņu
smadzenēs sastrutojošo bezprātību. Sociālistiskajā iekārtā aizvadītie gadu
desmiti esot bijušas mocības melnā ikdienā, un padomju laiks nav neko labu devis
latviešu tautai. Padomju laiks („okupācija”) samaitāja latviešu tautu.
Tāda pieeja ir svilinošas
dumjības pierādījums. Padomju perioda norakstītāji ir tik dumji, ka nesaprot elementāru
loģiku. Norakstot vēstures izgāztuvē padomju periodu, izgāstuvē tiek norakstīta
arī visa latviešu tauta. Svilinošās dumjības autori to nav spējīgi aptvert. Ja
padomju laiks tautai nedeva neko labu un to samaitāja, tad šī tauta arī
pēcpadomju laikā ir samaitāta un nekur nederīga etniskā šķirne. Loģika ir
elementāra. Pēc tautas samaitātās dzīves padomijā otrā rītā uz brokastu laiku (1990.g.4.maijā)
nevarēja uzpeldēt nesamaitāta tauta. Tātad atjaunotajā LR sāka šļakstīties
samaitāta tauta. Cita loģika ir neloģiska.
Loģika ir
elementāra vēl vienā ziņā. Samaitātajai tautai pēcpadomju gados nevarēja
piedzimt nesamaitāta jaunā paaudze. Tātad arī latviešu jaunā paaudze nevar
lepoties ar savu nesamaitātību. Turklāt jaunā paaudze ir vēl samaitātāka nekā
viņu vecāku un vecvecāku samaitātās paaudzes. Atkal jāatceras elementāra
loģika: sliktas izpausmes var ģenerēt vienīgi vēl sliktākas izpausmes. Tas jau
sen ir novērots ģenētiskajās un kulturoloģiskajās mutācijās.
Svilinošā dumjība
prot kūleņoties tikai vienā virzienā – tautas atmiņas un tādējādi arī tautas nākotnes
likvidēšanā. Bez tautas atmiņas tautai nevar būt nekādas nākotnes, jo tautas
nākotnes projektēšanas galvenais balsts ir tautas atmiņa. Tik tikko minētā tēze
ir sava veida tautas stratēģiskais detonators un tautas atmiņas metafizika –
pirmpamats un pirmelements. Piesakot karu pagātnei, tiek pieteikts karš
nākotnei. Atsakoties no pagātnes mantojuma, atsakāmies no nākotnes perspektīvām.
Tautas atmiņai ir
cementējoša metafizika. Tautas atmiņa ir suverēns – visaugstākās garīgās varas
iemiesojums. Tautas atmiņai piemīt suverenitāte – funkcionālā patstāvība. Tautas
atmiņa funkcionē suverēni bez citu ideoloģisko instrumentu palīdzības. Tautas
atmiņa spēj viena pati sociuma apziņā formēt ideoloģiskos konceptus. Ja cilvēki
stingri atceras, kas viņu pagātnē ir bijis labs un paliekošs, tad nekāda
ideoloģiskā zombēšana nevar sagandēt cilvēku atmiņu.
Tautas atmiņa
praktiski ir atsevišķu cilvēku, tautas pārstāvju, atmiņa. Bet savukārt cilvēki
bez atmiņas nav cilvēki. Atmiņa neatkarīgi (suverēni) no citiem faktoriem veido
cilvēku par cilvēku. Cilvēks bez atmiņas ir nepilnvērtīgs radījums un nav
spējīgs uz labiem darbiem. Bez atmiņas nav sirdsapziņas. Sirdsapziņas centrā ir
atmiņa – notikušā morālais vērtējums. Bez atmiņas nav cilvēka patstāvīgā
domāšana. Atmiņas kropļošana vai likvidēšana ir cilvēka patstāvīgās domāšanas
aizliegšana, kas ir ideoloģiskās verdzības rafinēta forma.
Pret tautas
atmiņu parasti neviens atklāti nespiedz. Latvijā neviens atklāti nesludina tautas
atmiņas nevajadzību. Toties atklāti tiek veikta masīva ideoloģiskā apstrāde,
netieši latviešus mudinot atsacīties no savas pagātnes; respektīvi, no tautas
atmiņas. Pēcpadomju laikā Rīgā funkcionē pamatīga mašinērija tautas atmiņas
iznīdēšanā. Šajā mašinērijā ietilpst gan ārzemju fondu algoti profesionālie
kadri, gan vietējā budžeta algoti profesionālie kadri. Latviešu tautas atmiņu
iznīdē paši latvieši – neoliberālisma un posmodernisma matadori. Turklāt viņi
ir bijušās Padomju Savienības politikas savdabīgi turpinātāji. To viņi
nesaprot, bet tas ir fakts. Matadori ir galvenokārt jaunākās paaudzes
politologi, kuru smadzenēs neietilpst dziļa un objektīva izpratne par procesiem
padomju valsts pēdējos gados.
Tautas atmiņas mērķtiecīgo
iznīdēšanu ievadīja PSKP ideoloģija. Konkrēti – „perestroikas” ideoloģija, aktīvi
musinot izsmiet un nicināt dzīvi padomju valstī. Praktiski tas nozīmēja sociuma
atsacīšanos no vairāku paaudžu ilgās pagātnes.
Pie mums Latvijā tautas
atmiņas svētību bremzē valsts kraha nelabums. Cilvēki mīl dzīvot ne tikai
materiālajā komfortā, bet arī garīgajā komfortā. Tā principā nav laba parādība,
taču tā eksistē. Cilvēkiem patīk justies garīgi atvieglotiem un garīgi
nesaspringtiem. Garīgo komfortu nodrošina stereotipi, pierasti tēli, jēdzieni,
shēmas, politiskā un ekonomiskā stabilitāte, valsts mērogā definēta nākotnes aina.
Lieta ir dīvaina.
Par garīgo komfortu cilvēki visvairāk sāk rūpēties posmos, kad materiālā dzīve
kļūst grūta un pat nepanesama, kā tas ir valsts kraha nesaulē. Tādos posmos izplēn
nākotnes cerības un kā garīgā komforta atribūti nelabi dominē prāta slinkums,
inertums, pasivitāte, vienaldzība. Sastopoties ar materiālās dzīves grūtībām,
cilvēku liela daļa reaģē deviances formās; proti, sabiedrībā neakceptētās
formās – pagānisma, okultisma, vulgāras un perversas izklaides. Cilvēki savu
konfūziju (apmulsumu, sajukumu, neskaidrību) ne reti maskē ar pārspīlētu
bravūru un pārspīlētu dzīves apmierinātību. Tagadnes notikumi netiek kritiski
vētīti. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pie mums galvaspilsētā aizvadītajā laikā ir
vērojama idiotiska pašapmierinātība.
Bez komentāra (priekš
normāliem cilvēkiem tas nav vajadzīgs) minēšu četrus piemērus: 1) „Patlaban darbojas trīs spēcīgi dzinuļi, kas Latvijas
tiesu darbu padara arvien efektīvāku, operatīvāku, caurskatāmāku – un tādēļ arī
daudz autoritatīvāku. Šie progresa "motori" ir informācijas
tehnoloģiju radīto rīku pielietojums, tiesu sistēmā strādājošo profesionālais
entuziasms un intensīva starptautiskā sadarbība”. 2) „Latvijas interesēs
ir ekonomiski stipra un politiski stabila Eiropas Savienība, tostarp
konkurētspējīga eirozona. Lai to panāktu, mums jārod efektīvākie risinājumi
eirozonas stiprināšanai. Esam ieinteresēti vienotā Eiropā, taču, ja atsevišķas
dalībvalstis virzās uz ciešāku integrāciju savā starpā, tad Latvijai ir svarīgi
būt šo valstu kodolā". 3) „Uzskatu, ka
Latvija ir valsts, kura var - mums ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuriem ir gan
zināšanas, gan pieredze, gan apņemšanās, lai varētu saražot lielu daļu no mūsu
militārajiem spēkiem nepieciešamā pašu mājās. Manuprāt tieši šī ir viena no
svarīgākajām komponentēm militārās industrijas attīstībai Latvijā. Ir vitāli
svarīgi, lai Latvijas karavīri, zemessargi un jaunsargi lietotu un nēsātu
Latvijā nevis ārvalstīs ražotu preci”. 4) „Latvijas ekonomikas izaicinājums
globālajā vidē ir ilgtspējīga izaugsme, tostarp integrācija globālo korporāciju
vērtību ķēdēs. Globālā ekonomika un attiecīgi arī reģionālā un nacionālā
ekonomika šobrīd atrodas izaugsmes trajektorijā. Saskaņā ar dažādām prognozēm
izaugsmes trajektorijas saglabāšanās ir gaidāma vēl tuvākos 3–5 gadus, kas
iezīmē pozitīvu perspektīvu, vērojot Latvijas tautsaimniecības attīstības
rādītājus un tendences”.
Tāda idiotiska pašapmierinātība gribot negribot stimulē ārprātīgu jautājumu.
Varbūt patiešām pēc PSRS sabrukuma Latvijā uzpeldēja fundamentāli samaitāta
tauta ar fundamentāli kroplu varas inteliģenci, un tā dzemdēja vēl samaitātākus
pēcnācējus? Un kas notiek ar ārprātīgo jautājumu, ja atceramies, ka LR ir
krimināli oligarhiska valsts ar noziegumu brīvību bez nacionālās suverenitātes
un ar lepnu valsts krahu? Vai tad ārprātīgais jautājums nepārvēršas retoriskā
jautājumā, ar kuru grib kaut ko kaismīgi apgalvot vai noliegt, bet nevis
dzirdēt atbildi? „Perestroikas” fantasmagorija un tās sekas nepārprotami
liecina, ka patiešām kaut kas ar „padomju tautas” politiskās elites kādu daļu
ir cilvēciski novirzījies šausmīgi greizi. Tiekamies ar morālajiem monstriem,
himērām, zemcilvēkiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru