Par kolaboracionisma nacionālo sērgu

   Latviešu inteliģences morālā portreta stabils elements ir kolaboracionisms. Latviešu inteliģence bez kolaboracionisma nav iedomājama. Vēsturiskajā atskatā jebkurš mēģinājums par latviešu inteliģenci noklusēt kolaboracionismu ir neattaisnojams mēģinājums. Latviešu inteliģences sadarbība ar okupantiem, inkorporācijas režīmu, ģeopolitiskajiem saimniekiem un konfederācijas priekšniecību vienmēr ir bijusi masveidīga un apzināta darbība, disidentiski neatsakoties no dzimtenes nodevības un morāli nekaunoties par savu dzimtenes nodevību. Kolaboracionisma nacionālā sērga vēsturiski acīmredzot sākās tajos senajos laikos, kad baltu cilšu virsaiši (šodien sakām – politiskā elite) nodeva savus ciltsbrāļus un sadarbojās ar slāvu, vācu iebrucējiem. Diemžēl to nevaram pierādīt ar konkrētiem dokumentiem, kaut gan atsevišķi viduslaiku materiāli un hronikas liecina par tā laika elites nodevību. XIX gadsimtā reizē ar latviešu jaunās tautas inteliģences masveidīgo izskološanos nekavējoties masveidīga kļūst arī kolaboracionisma sērga, ko var pierādīt ar konkrētu vēsturisko materiālu un kas profesionālo vēsturnieku darbos jau ir  plaši atspoguļots. Literāri slavenais Švauksts ir dzīvē noskatīts tēls.

   Kolaboracionisms nav vienkārša parādība. Šajā komplicētajā parādībā var saskatīt vairākus līmeņus. Kolaboracionismu vienmēr un visur nosaka tāds cilvēciski vitāls faktors kā fiziskās eksistences līdzekļu nodrošināšana. Lai iegūtu iztikas līdzekļus, cilvēks ir spiests kalpot attiecīgajai svešajai varai. To var uzkatīt par kolaboracionisma elementārāko, zemāko līmeni. Visaugstākais līmenis noteikti ir tad, ja sadarbība ir izteikti apzināta un idejiski pamatota, kā arī sadarbība notiek atklāti savtīgā nolūkā, karjeristiski tiecoties pastāvošās varas hierarhijā ieņemt pēc iespējas augstāku stāvokli vai alkātīgi tiecoties pēc materiālās labklājības – naudas un mantas. Visaugstākajā līmenī svešā vara parasti tiek publiski slavēta un propagandēta, pārliecinot līdzcilvēkus par svešās varas lietderību, perspektībām, vēsturisko taisnīgumu, pamatotību, leģitimitāti u.tml. Visaugstākajā līmenī sadarbību ar svešo varu pamatā diktē kolaboracionista griba, iniciatīva, idejiskā pārliecība par savas rīcības pareizību. Ja zemākajā līmenī visu izšķir eksistenciālais faktors, tad visaugstākajā līmenī visu izšķir morālais faktors.

   Kolaboracionisms ir dziļi amorāla izpausme. Tas nav jāatgādina un vēlreiz īpaši jāuzsver. Katrs saprātīgs cilvēks ir spējīgs aptvert nacionālās nodevības amorālo būtību. Taču nākas nepatīkami pievērst uzmanību latviešu inteliģences amoralitātes progresam. XX gadsimta nogalē un XXI gadsimta pirmajos gadu desmitos šis progress ir ļoti uzkrītošs.

   Latviešu inteliģences morālo pagrimumu un tā progresēšanu vispamatīgāk aizsāka “atmoda/perestroika”. Pēcpadomju perioda latviešu inteliģences kolaboracionisms ir daudz daudz pretīgāks nekā padomju perioda latviešu inteliģences kolaboracionisms. Negatīvo atšķirību izraisa padomju iekārtas un pēcpadomju iekārtas fundamentālā dažādība. Padomju valsts bija sociāli orientēta valsts. Par to liecina, piemēram, bezmaksas izglītība, bezmaksas veselības aizsardzība, darba garantēšana. Padomju valsts konceptuāli politiskais un ideoloģiskais pamats sociālisms joprojām neatbaida cilvēces lielāko daļu. Latvijas atrašanās PSRS sastāvā nebija vislielākā nelaime, salīdzinot ar vācu nacistu plāniem pēc uzvaras karā (LR valstiskās neatkarības kategorisku nepieļaušanu, kolonizāciju un latviešu tautas “nevērtīgākās” daļas iznīcināšanu).

   Kolaboracionisma nacionālās sērgas izpratnē un novērtējumā ļoti svarīgs ir viens psiholoģiskais moments. Proti, latviešu inteliģences sadarbībā ar padomju varu neietilpa pašapmāna komplekss. Latviešu inteliģence nemānija sevi. Latviešu inteliģence klusi zināja, ka Latvijai ir atņemta neatkarība. Latviešu inteliģence klusi ticēja iespējai nākotnē atgūt valstisko suverenitāti. Turpretī latviešu inteliģences sadarbībā ar pēcpadomju varu gailē riebīgs pašapmāna komplekss. Latviešu inteliģence šo savu riebīgo pašapmāna komplesu ir ideoloģiski uzspiedusi visai tautai. Latviešu inteliģence māna sevi un visu tautu jau 30 un vairāk gadus. Galvenokārt tā ir amorāli iesaiņota pašapmānīšanās par PSRS/LPSR sagraušanas sekām – LR atjaunošanu un “otrās republikas” faktisko iedabu.

   PSRS (un reizē LPSR) tika apzināti sagrauta. PSRS sagraušanai grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Izzudušas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju – „perestroiku”. Patiesība par PSRS sagraušanu ir neticams un sirreālistisks sižets. Katrā ziņā tas ir nepārspējami amorāls sižets.

   Jau esmu rakstījis, ka patiesība par “atmodu/perestroiku” ļoti nepatīkama ir latviešu vecākās paaudzes inteliģencei, bet īpaši radošajai inteliģencei. Principā tas jau pirms laba laika tika saprasts, ka inteliģence mūs nodeva „atmodas/perestroikas” laikā un pēcpadomju gados, neaizstāvot ne suverenitāti, ne tautas cilvēcisko kapitālu, ne tautas mantu un tautas garīgo kultūru. Bija (un turpinās)  vienīgi pavēļu centīga izpildīšana, glumji pieglaimīga kalpošana varai, demagoģiska muldēšana par patriotiskumu, valstiskumu, suverenitāti, ar baudu ļaujot sevi izvarot neoliberālisma un postmodernisma satrapiem un ar baudu zogot tautas mantu un neizzagto atlikumu iztirgojot svešzemniekiem. Patiesība par „atmodu/perestroiku” var atklāt, ka dzīvojam melu un vēsturisko izkropļojumu sameistarotā valstī. Var atklāties Latvijas valstiskuma farizejiskā imitācija. Var atklāties, ka Latvijā neatkarība nekad netika atjaunota, jo „atmodas/perestroikas” rezultātā latviešu sētā varu saglabāja (un saglabā joprojām) LKP/VDK nomenklatūras “ekselences” un mainījās ģeopolitiskais saimnieks. Latvija nonāca ASV ģeopolitiskajā pārvaldījumā. Iepriekšējais saimnieks (“Maskava”) latviešus bez latviešu ziņas atdeva (pārdeva) jaunajam saimniekam. Latviešu inteliģence tādu lēmumu apsveica un aktīvi palīdzēja izpildīt. Latviešu inteliģence nemaz necentās aizstāvēt LR tiesības uz īstu neatkarību un valstisko suverenitāti. Latviešu inteliģence neorganizēja tautas cīņu neatkarības un suverenitātes atjaunošanai. Latviešu inteliģencei savas kabatas un godkārības intereses bija pirmajā vietā. Latviešu inteliģence neko nedarīja, lai Latvija būtu patiesi brīva un neatkarīga. Latvijā izveidotais kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību ir latviešu inteliģences ģeniālākais panākums. Masveida organizētās noziedzības veicēji ir latviešu inteliģenti. Latviešu inteliģence noorganizēja brīvprātīgo (66,97%) atsacīšanos no neatkarības 2003.gada 20.septembra referendumā. Tas, ka latviešu sabiedrībā brīvībai, suverenitātei, valsts neatkarībai vairs nav nekāda vērtība, ir latviešu inteliģences otrs ģeniālākais panākums.

   Kolaboracionisma nacionālā sērga nesastopas ne ar kādu pretestību. Tā nevar sastapties ar valdošās kliķes pretestību. Diemžēl nevar sastapties arī ar latviešu tautas pretestību, jo latviešu tauta tagad veģetē bez galvas – bez tautu konstruktīvi socializējošas inteliģences kā sistēmisku stratu. Tautai var rezultatīvi palīdzēt vienīgi nacionālā inteliģence kā sistēmisks spēks – sistēmisks sabiedrības slānis, sabiedrības grupa, šķira (svešvārdā – strats). Latviešu inteliģencē atsevišķi labestīgi izņēmumi var atstāt labestīgu ietekmi tikai uz kādu relatīvi nelielu lokālo cilvēku kopu. Tādā gadījumā labestīgo cilvēku paraugs parasti drīzāk stimulē attiecīgās kopas pašizolāciju no apkārtējās “slimās” sabiedrības, bet nevis “iešanu tautā”, lai palīdzētu visai sabiedrībai. Citiem vārdiem sakot, izņēmumi ir subkultūras ģenerētāji, bet nevis kultūras ģenerētāji.

   Pēc PSRS/LPSR sagraušanas padomju laika latviešu inteliģences kolaboracionistu visaugstākais slānis aktīvi turpina nacionāli nodevīgo darbību. Viņu darbība ir viens no lielākajiem amoralitātes progresēšanas iemesliem. Viņu darbība noteikti ir slikts paraugs jaunatnes morāli nestabilākai daļai. Latviešu inteliģences kolaboracionisma visaugstākā līmeņa avangardā ir “Nra.lv” galvenā redaktora vietniece Elita Veidemane. Viņas publikācijas (intervijas, raksti), salīdzinot ar pārējo Rīgas lielāko interneta mediju saturu, ir visreakcionārākās, visprovokatīvākās, visrusofobiskākās, vismelīgākās, vispseidonacionālistiskās. Ne velti viņas publikācijas nevar komentēt. Šī “atmodas” barvežu memuāros izslavētā seksuāli neizvēlīgā resnule labi apzinās, ka melus gribēs komentāros atspēkot un daudzi nesamierināsies ar viņas šausmīgi atbaidošajiem tekstiem.

   Internetā par Veidemani 2020.gada augusta sākumā bija šāda informācija: “Elita Veidemane dzimusi 1955. gadā Rīgā. 1980. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras specialitātē. 1980.—1981. gadā strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Jūrmalas 4. vidusskolā; no 1981 līdz 1988. gadam darbojusies laikrakstā "Padomju Jaunatne". 1988. gadā Veidemane iesaistījās Latvijas Tautas frontes izveidošanā, no 1988. gada līdz tā slēgšanai 1992. gadā bija LTF izdevuma "Atmoda" galvenā redaktore. No 1991. līdz 1996. gadam viņa vadīja nedēļas laikrakstu "Atmoda Atpūtai". 2001. gadā Elita Veidemane kļuva par laikraksta "Jūrmalas avīze" galveno redaktori, 2004. gadā īslaicīgi bija žurnāla "Septiņi" galvenā redaktore. 2007. gadā kļuvusi par žurnāla "Vakara Ziņas" redaktori, no 2008. gada jūnija ir laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" galvenās redaktores vietniece. Skandalozu slavu Veidemane ieguva pēc rakstu sērijas "Vīrieši manā mūžā" publicēšanas, kā arī intervijas žurnālam "Pantera" 1995.gadā. Elita Veidemane aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontē, vadīja tās laikrakstu "Atmoda", bija ievēlēta Tautas frontes otrajā un trešajā domē. 1995. gadā bijusi viena no Muļķu un bezzemnieku partijas veidošanas iniciatorēm. 6. Saeimas vēlēšanās kandidēja no DPS saraksta, bet netika ievēlēta. 2001. gada pašvaldību vēlēšanās kandidējusi no Latvijas Demokrātiskās partijas saraksta Jūrmalā, bet arī netika ievēlēta. 2000. gadā apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni”.

   Pirms gada (2019.gada augusta sākumā) internetā bija lasāms par seksuāli neizvēlīgās resnules piederību kolaboracionālisma visaugstākajam līmenim padomju laikā. Internetā ir izdzēsta šāda informācija: “Veidemane bijusi "Vissavienības Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības" (VLKJS) biedre un dažādu līmeņu komjaunatnes aktīviste no 1969. gada līdz 1983. gadam; centusies iestāties "Padomju Savienības Komunistiskajā Partijā" (PSKP) bet neveiksmīgi, jo nav varējusi iegūt tam nepieciešamās PSKP biedru rekomendācijas”.

   2020.gada 5.augustā Veidemane atkal ir pastrādājusi kārtējo neģēlību, publicējot “Nra.lv” interviju ar vēsturnieci Dainu Bleieri. Intervijas nosaukums “Kolaboranti bija Lācis, Kalniņš, Ulmanis, Kirhenšteins...”.

   Principā Veidemanes izdarībā nekā jauna nav. Tāpat kā agrāk, resnule ir aizmirsusi pati savu kolaboracionista praksi padomju laikā. Viņa izliekas nezinām, kas patiesībā organizēja un slepeni vadīja “atmodu/perestroiku”. Viņa klusē par to, ka “atmodas/perestroikas” rezultātā varu sagrāba LKP/VDK nomenklatūras “ekselences”. Viņa pilnā mērā iekļaujas tradicionālajā latviešu inteliģences pašapmānīšanās kompleksā. Jaunums vienīgi ir valodas kropļošanā. Veidemane acīmredzot nezina, ka literārajā valodā ir vārdi “kolaboracionisms” un “kolaboracionists”, bet nevis viņas lietotās kroplības “kolaboranti” un “kolaborācija”.