Morālā neatlaidīgā prasība jeb nacionāli politiskais imperatīvs

   Morāla neatlaidīga prasība un organiska nepieciešamība ir sastopama ne tikai ētikā atbilstoši slavenā filosofa slavenajam terminam “kategoriskais imperatīvs”. Kants tā dēvēja vispārēju obligātu, mūžīgu un nemainīgu tikumisko likumu. Tas ir jāievēro ikvienam cilvēkam neatkarīgi no apstākļiem. Kategoriskais imperatīvs ir iespējams arī nacionāli politiskajā sfērā. Piemēram, latviešu nacionāli politiskajā sfērā. Faktiski tas cilvēku apziņā un dzīves praksē ir ne vien iespējams, bet vitāli vajadzīgs kā konstruktīvs un kompetents morālais uzstādījums un orientieris nacionāli politiskajos risinājumos.

   Politikā tāpat kā jebkurā citā cilvēciskās darbības nozarē eksistē ētiskais subrāts, morāli caurvijot pilsoņu, valsts, valdības, partijas vai citas organizācijas mērķus, centienus, principus, stratēģiskās nostādnes. Politika kā valsts vadīšanas māksla, politika kā politiskie notikumi un politiskā dzīve nevar būt vērtīga un cilvēciski noderīga bez ētiskā substrāta. Politika bez ētiskā substrāta ir amorāla politika. Pret amorālu politiku var efektīvi vērsties tikai ar dzelžaini konsekventu ētisko pozīciju. Morāli tikumiskajā jomā jebkura emocionāla pielaidība un gļēva iecietība ir ļoti bīstama un principā nepieļaujama. Morāli tikumiskajā jomā kompromisi nav ieteicami.

   Aristotelis cilvēkus nosauca par “politiskajiem dzīvniekiem”. Tādu apzīmējumu viņš izvēlējās atbilstoši saviem uzskatiem. Aristotelis uzskatīja, ka cilvēkiem ir ētiskās jūtas – priekšstats par labo un ļauno, taisnību un netaisnību. Un, lūk, šīs cilvēka ētiskās jūtas ir vislielākā garantija viņu spējai dzīvot sabiedrībā ar kopīgu darbību, kas visplašākajā nozīmē vienmēr ir politiskā darbība, jo politika ir jebkura rīcības līnija un jebkurš rīcības kurss, jebkura taktika un stratēģija. Pats par sevi ir saprotams, ka “politisko dzīvnieku” politiskie panākumi nav reāli bez kategoriskas attieksmes visbūtiskākajos jautājumos.

   Par nacionāli politisko imperatīvu iesaku dēvēt kategorisku prasību kopumu cilvēku attieksmē pret 1) tautu, 2) valsti un 3) tās politiku. Runa ir par cilvēku attieksmi pret nacionālo politiku. Tātad runa ir par to, kas attiecas uz attiecīgo konkrēto tautu un valsti. Šajā ziņā cilvēku attieksmē ir jāvalda stingrai morālajai pozīcijai. Cilvēkiem ir nekļūdīgi un stabili jāzina, kādai ir jābūt tautai, kādai ir jābūt tautas valstij un kādai ir jābūt tautas valsts politikai. Cilvēku attieksmē ir jāvalda stingriem kritērijiem. Cilvēkiem ir jāvērtē tauta, valsts un tās politika atbilstoši šiem stingrajiem kritērijiem.

   Tautas vērtējumā pats svarīgākais ir tās attieksme pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautā ir jābūt nelokāmai cieņai pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautas apziņā ir jāvalda pārliecībai, ka tās dzīve ir cilvēciski pilnvērtīga vienīgi brīvībā - savā neatkarīgā un suverēnā valstī. Pret neatkarīgu un suverēnu valsti tautai ir jāizturas kā pret savas attīstības galveno mērķi un rezultātu.

   Valsts vērtējumā pats svarīgākais ir tautas suverēnās varas garantija, sociālā un tiesiskā taisnīguma nodrošināšana. Valsts var iegūt pozitīvu vērtējumu vienīgi tad, ja tās pastāvēšanas laikā ir iespējama tautas severēnā vara, kā arī valsts spēj nodrošināt sociālo un tiesisko taisnīgumu.

   Politikas vērtējumā pats svarīgākais ir tautas demogrāfiskais kāpums, nacionālo interešu aizstāvēšana, tautas kultūras attīstība un kultūras mantojuma saglabāšana. Cilvēkiem ir jāvērtē, kā valsts izturas pret tautas bioloģisko atražošanu, tautas ekonomiskajām, izglītības, veselības aizsardzības, garīgās kultūras vajadzībām, tautas tradīciju saglabāšanos un tautas etniskās identitātes nostiprināšanu.

   Nenākas šaubīties par diviem momentiem. Pirmkārt, par atsevišķu tautiešu velmi doto kategorisko prasību kopumu papildināt ar savām prasībām, kuras viņiem subjektīvi liekas ne mazāk svarīgas nacionāli politiskajā imperatīvā. Otrkārt, par izteikti negatīvo stāvokli visos trijos kategorisko prasību līmeņos un par tautas majoritātes nevēlēšanos to godīgi atzīt. Ja pret velmi papildināt prasību kopumu nākas izturēties apsveicami, tad pilnīgi pretēju reakciju pelna  masveidīgā sociāli politiskā aprobežotība. Masveidīgā sociāli politiskā aprobežotība ir latviešu tautas vēsturiskās virzības vislielākā nelaime. Par to nevar būt nekādu šaubu.

   Latviešu tauta ir atsacījusies no iespējas dzīvot brīvībā - neatkarīgā un suverēnā valstī. Latvijas Republikā Latvijas tautas suverēnās varas vietā vara ir parvēniju oligarhijai ar tās valdošo kliķi. Sociālā un tiesiskā taisnīguma vietā ir tautas milzīgas daļas nabadzība un noziegumu brīvība, bet politika ir nacionāli reakcionāra, veicinot tautas izmiršanu, degradāciju un deģenerāciju. Diemžēl sabiedrības nepatīkami liela daļa kriminālā kapitālisma un tā satelīta organizētās noziedzības kritiku aprobežoti uztver kā latviešu tautas un Latvijas valsts nepatiesu apvainošanu. Latviešu varas inteliģencē cieņā ir kviētisms – vienaldzība, pasīva izturēšanās pret apkārtējo pasauli. Dominē masveida kompradorisms, stimulējot pret latviešu tautu izturēties kā pret kompradoru tautu, kura kosmopolītiski slimīgi jūsmo par “eiroatlantismu”.

   Nacionāli politiskais imperatīvs ir tāds fenomens, par kura jēgu un pamatsaturu nevar būt diskusijas, polemika, izlīgums. Pret nacionāli politisko imperatīvu nākas izturēties kā pret kaut ko tādu, par ko nevar strīdēties. Strīdēties var vienīgi tad, ja kāds sevi pasniedz kā milzīgu patriotu, bet tajā pašā laikā nemaz neuztraucas par viņa dārgās valsts suverenitātes trūkumu, nemaz neuztraucas par vietējās organizētās noziedzības triumfu, latviešu izmiršanu, “6.oktobra paaudzes” infantilismu. Strīdēties var ar tiem tautiešiem, kuri patiesību maskē ar ilūzijām, vēsturi un dzīves tagadni grib aizvietot ar solipsismu. Proti, tēzi, ka es pats un mani apziņas stāvokļi ir vienīgais, ko iespējams patiesi izzināt. Strīdēties ir ieteicams tad, ja ir cerība cilvēkā pozitīvi koriģēt  nepamatoti lojālo attieksmi pret krimināli oligarhisko režīmu, valdošo kliķi, apkaunojošo atsacīšanos no valstiskās neatkarības.