Mežonības klasifikācija, tautas mīmika un cilvēka kanons

  

   Tagad lieliski iederas birokrātijas smalkajās aprindās iemīļotie vārdi “izaicinājums” un “risks”. Tos godam pelnījusi latviešu jaunā paaudze – tautai dārgā “6.oktobra paaudze”. Tā ir kļuvusi drausmīgs izaicinājums un drausmīgs risks.

   “6.oktobra paaudzes” politiskā valdīšana atstāj radošu ietekmi. Tajā skaitā mudina radoši pārskatīt sociālās analītikas faktūru – prioritārās tēmas un interpretācijas leņķus, metodoloģisko refleksivitāti un zinātnisko idealizāciju, socioloģiskās likumsakarības un socioloģisko iztēli, vērtējumu salīdzinošo bāzi un vērtējumu leksisko nesaudzību. Katrā ziņā mūsu tautas apcerē tagad nākas enerģiskāk un nekautrīgāk iesaistīt etnoloģijas, etnopsiholoģijas, etnogenomikas, kulturoloģijas materiālu un filosofiskās receptes. Bez tā nebūs iespējams izprast un novērtēt “6.oktobra paaudzes” ģenēzi, specifiku un nacionālās perspektīvas, kā visa noskaidrošana ir pienākums Nr.1. Esejas virsrakstā fiksētie tematiskie atzari (mežonības klasifikācija, tautas mīmika un cilvēka kanons) ir niecīga  daļa no tā idejiskā virsuzdevuma, kuru sociālajai analītikai ir formulējis jaunās paaudzes sarūpētais jaunais laikmets pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām.

   Mūsdienu pasaulē tiekamies ar diviem mežonības veidiem. Tiekamies ar t.s. arhaisko mežonību. Tā ir raksturīga senatnei un saistīta ar senatni, kaut gan tā pašlaik ir iespējama planētas atsevišķos reģionos. Arhaiskās mežonības pārstāvjus var sastapt Āfrikas un Latīņamerikas džungļos. Tur laiku pa laikam joprojām atrod kādu pirmatnēju cilti, par kuru agrāk nebija nekādas informācijas.

   Tiekamies ar moderno mežonību. Tā ir mežonība kā mūsdienu cilvēku apziņas regresa izpausme. Modernās mežonības modernos pārstāvjus var sastapt Rietumu civilizācijā un arī tādā zemē kā Latvija. Pēc uzdāvinātās “brīvības” latviešu kāda daļa nekavējoties sāka dedzīgi atdarināt rietumvalstu modernās mežonības paraugus. Tā tika izprasta “atgriešanās Eiropā”.

   Rietumu civilizācijā modernā mežonība īpaši plaši iezaigojās no XX gs. 70. gadiem. Tolaik sākās eiropeīdu rases izmiršana, degradācija, deģenerācija. Rietumu sociuma kādas daļas fanātiskajai arhaizācijai ir veltīta plaša bibliotēka. Tajā var sastapt darbus gan par arhaiskajai mežonībai adekvātu mūsdienu cilvēku ārējo noformējumu (piem., frizūrām, tetovējumiem, pīrsingu), gan par mežonīgām izdarībām garīgajā sfērā (piem., racionālisma deformācijām, nāves poetizāciju, mistiskuma dievināšanu, neloģiskās domāšanas leģitimāciju, zinātnes autoritātes noliegšanu, astroloģisko prognožu propagandu, kultūras aksiomu izsmiešanu).  

   Ar arhaiskā mežoņa portretu tiekamies etnoloģijas, etnogrāfijas, antropoloģijas grāmatās. Tajās arhaiskais mežonis ir dabas bērns. Viņš ir antropomorfs radījums, ēdot banānu, sēžot vai guļot uz kailas zemes, lietojot paštaisītus darba rīkus un ieročus medībās. Arhaiskais mežonis nepazīst nekāda veida pretenzijas - tieksmi uz kaut ko. Viņš nepazīst tieksmi būt visgudrākajam, viszinošākajam, visbagātākajam. Arhaiskais mežonis principā ir labsirdīgs, atsaucīgs, pretīmnākošs, izpalīdzīgs. Viņš brīvprātīgi ievēro ciltī iedibinātās uzvedības normas, aktīvi līdzdarbojas rituālos, disciplinēti izturas pret visa veida tabū. Arhaiskā mežoņa mežonības kritēriji jeb trūkumi (atbilstoši civilizēto ļaužu priekšstatiem) galvenokārt ir neizglītotība un materiālās sfēras necivilizētība, sociālo institūtu primitīvisms un politiskās varas neesamība, kultūras stagnācija un kultūras attīstības apstāšanās cilts līmenī bez nākotnē gaidāmām izmaiņām.

   Minētie kritēriji jeb trūkumi civilizētā sabiedrībā ir veicinājuši tradīciju pret arhaisko mežonību izturēties ļoti nesaudzīgi un vārdu “mežonis” lietot kā ļoti dzēlīgu epitetu. Tāda pieeja ir ideāli pamatota, tiekoties ar mūsdienu moderno mežonību. Mūsdienu mežonības kritēriji jeb trūkumi ir saistīti ar divdomīgu, pretrunīgu, antagonistisku apziņas stāvokli – nesamierināmi pretišķīgām noslieksmēm.

   Piemēram, latviešu mūsdienu mežonis ar izglītības biznesa firmā pirkto diplomu sevi uzskata par ļoti izglītotu cilvēku. Viņš visu zina par visiem vislabāk. Citu cilvēku zināšanas viņā izraisa skeptiskas atraugas. Viņam neeksistē patiesības neatkarība. Viņam patiesība ir atkarīga no patiesības autora statusa – politiskā, sociālā, mantiskā.

   Mūsdienu mežonis lepni izmanto datoru, internetu, mobīlo telefonu, sociālos tīklus. Taču visbiežāk viņš civilizētības augstos sasniegumus izmanto bezjēdzīgi – seklai, triviālai, mietpilsoniskai komunikācijai, kā arī līdzcilvēku pazemošanai, nogānīšanai, intrigu uzkurināšanai.

   Mūsdienu mežonis neizjūt nekādu cieņu pret sociālajiem institūtiem – reliģiju, morāli, politiku, mākslu un literatūru. Viņā nav garīguma stigmas. Toties mūsdienu mežonis pakļaujas naudas varai un amata varai. Mūsdienu mežonim neinteresē nākotne, cilvēciskums, valsts, dzimtās valodas kultūra. Tāpat neinteresē estētiskās un garīgās vērtības. Mūsdienu mežonis neinteresējas par pagātnes mantojumu. Viņš neizmanto pagātnes kultūras pieredzi. Viņa interešu uzmanības centrā ir vienīgi tagadnē pieejamās baudas un izklaides.

   Mūsdienu mežonis veģetē nesamierināmi pretišķīgā veidā. No vienas puses viņa rīcībā ir milzīgi zinātniski tehniskie panākumi, taču no otras puses ir viņa uzbāzīgā cilvēciskā nevērtība, cilvēces intelektuālā progresa panākumus izmantojot kariķējoši mežonīgā veidā. Mūsdienu mežonis nemitīgi demonstrē savu mežonību.

   Mūsdienu mežonības kontekstā ļoti aktuāla ir latviešu tautas mīmikas tēma. Tautai ir seja, un tautas sejai tāpat kā jebkura cilvēka sejai ir mīmika – sejas muskuļu dabiskas vai spēlētas kustības, kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus. Katra tauta ir unikāla parādība, tāpēc arī katras tautas mīmikā ir unikālas kustības.

   Tā tas ir arī latviešu tautā. Latviešu tauta XXI gs. sākumā ir kļuvusi tauta, kuras majoritāte nav spējīga adekvāti apzināties realitāti un realitātes diskursīvās izpratnes vietā tautas vairākumu apmierina simulācijas, simulakri, ideoloģiskās zombēšanas manipulācijas, meli, hipnotizējošas ilūzijas. Tautas vairākums masveidīgi nesaprot tāda stāvokļa atbilstību jēdzieniem “agonija”, “katastrofa”, “neattīstība”, “degradācija”, “deģenerācija”, “pagrimums”, “noriets”, “tumsonība”, “mežonība”, “bojāeja”.  

   Masveidīga nespēja adekvāti apzināties realitāti ļoti uzskatāmi atspoguļojas, piemēram, “Delfi” rubrikā “Versijas”. Šajā rubrikā galvenokārt publicē jaunās paaudzes speciālistu versijas. Tekstu autori parasti lidinās ļoti augstu mākoņos. Viņi neapzinās dzīves realitāti savā sētā. Portāls “Delfi” vispār ir latviešu modernās mežonības skatuve.

   Latviešu tauta ir kļuvusi neadekvāta, pateicoties “elitei” – varas inteliģencei. Tā ir vēsturiski bezperspektīva inteliģence un vēsturiski neadekvāta inteliģence. Varas inteliģences neadekvātums kļūst visas tautas neadekvātās mīmikas liecība.

   Latviešu tautā nav masveidīga agresīva attiekme pret neadekvāto “eliti” - varas inteliģenci. Agresivitātes vietā latviešu tautā eksistē masveidīga lojāla attieksme pret valdošo kliķi un tās antropoloģisko bāzi – varas inteliģenci. Tauta pilnīgi nemaz necenšas panākt, lai valdošā inteliģences grupa reizē būtu arī intelektuāli valdošā (intelektuāli vispārākā) inteliģences grupa. Latviešu tautu apmierina “100 gudrāko galvu” konglomerāts – faktiski 100 “noderīgu idiotu” sablīvējums.

   Latviešu tautas mīmikā nav konstatējams masveida protests pret valdošā kriminālā kapitālisma režīmu, kas neatbilst cilvēka optimālajām cilvēciskajām interesēm, bet atbilst modernā mežoņa (postcilvēka) interesēm. Latviešu tautas mīmikā nav konstatējams masveida protests pret valdošās kliķes un varas inteliģences radikālo rietumnieciskumu (“eiroatlantismu”) un  reakcionāro liberālismu (“globalizāciju”). Latviešu tautas mīmikā nav sastopams masveidīgs valstiskais patriotisms – patriotiskais imperatīvs. Par to visuzskatāmāk liecina jūsmīgā atsacīšanās no valsts neatkarības. Arī “jaunās partijas” uzsvēr “eiroatlantismu” un “globalizāciju”. Par to ļoti priecājās latviešu tautas Māte – VVF. Krievijā Putins tēlo patriotu tautas nomierināšanai. Latvijā nav vajadzīgs Valsts prezidentam tēlot patriotu, jo latviešu tauta masveidā ir apmierināta ar dzīvi. To regulāri pierāda socioloģiskās aptaujas. Latviešu tautā nav tāds relatīvi plašs slānis (t.s. dziļais slānis), kuru nevar ietekmēt aģitācija, propaganda, zombēšana, iebiedēšana, uzpirkšana, kārdināšana ar amatiem, apbalvojumiem, naudu.

   Latviešu tauta piemērojas kādas personas sejai, bet nekad nepiemērojas konceptuālai idejai. Tas kardināli atsaucas uz politisko dzīvi. Mūsu jebkuras politiskās organizācijas centrā vienmēr ir kāda tās dibinātāja seja, bet nevis politiskā koncepcija. Politisko organizāciju (“kabatas partiju”) dibinātāji ņem vērā tautas mīmikas izpausmi un tāpēc necenšas piedāvāt kādu politisko koncepciju. “6.oktobra paaudze” acīmredzot nemaz nezina, kas tas ir par zvēru “politiskā koncepcija”.

   “6.oktobra paaudze” un īpaši tās atsevišķi populāri pārstāvji (piem., Jurašs, Gobzems, Kaimiņš, kā arī 1967.g. dzimušais Bordāns) iesaka pievērsties cilvēka kanona tēmai. Katru dienu tiekoties ar minētās paaudzes aktīvāko pārstāvju odiozajām izdarībām, rodas jautājums “Vai viņi vispār atbilst cilvēka kanoniskajām normām un vai mums nenākas tikties ar manāmām novirzēm no kanoniskajām normām?”.

   Jautājums rodas ne tikai sakarā ar odiozajām izdarībām. Jautājums rodas arī tāpēc, ka līdz šim valdošās kliķes kadri vairāk vai mazāk atbilda cilvēka kanoniskajām normām. Nekādā gadījumā neradās vēlēšanās teikt, ka viņi neatbilst cilvēka stājai. Viņi varēja rīkoties nacionāli bezjēdzīgi, profesionāli nekompetenti, kā arī savtīgi, nekaunīgi, negodīgi. Tomēr jebkurā gadījumā viņiem piemīta, tā teikt, cilvēka rāmis, kuru viņi nepārkāpa un nekļuva cilvēkam neadekvāti. Viņu darbībā, uzvedībā un komunikācijā vienmēr saglabājās respekts pret to informāciju un to prasību kompleksu, kas atspoguļo un apliecina cilvēku kā Homo sapiens. Tāds respekts viņos acīmredzot ir padomju laika audzināšanas un izglītības rezultāts. Citiem vārdiem sakot, viņi ļoti labi apzinājās cilvēka adekvātuma nosacījumus, kurus viņos ir nostiprinājusi audzināšana un izglītība jeb plašāk tverot – kultūra. Turpretī tiekoties ar jurašiem, gobzemiem, kaimiņiem nākas stipri šaubīties, vai pēcpadomju laika audzināšana un izglītība viņos ir nostiprinājusi cilvēka adekvātuma nosacījumus. Tā vien liekas, ka viņiem nav nekāda priekšstata par to, ko nosaucu par cilvēka rāmi.

   Atkārtosim, kas ir kanons. Kanons ir tas, kas ir obligāts, un tas, kas ir vispārpieņemts. Jēdzienu “kanons” var bez bailēm attiecināt ne tikai uz reliģijas dogmām, rituāliem, noteikumiem vai mākslas poētikas stingrajām prasībām, reglamentējot mākslas darba kompozīciju, kolorītu, sižētisko struktūru utt. Jēdzienu “kanons” drīkst attiecināt arī uz cilvēku.

   Ar cilvēka kanonu tiekamies cilvēka definīcijās. Definīciju skaits ir liels filosofijā, psiholoģijā, antropoloģijā. Tomēr definīciju raibajā kolekcijā saglabājas noteikts kodols. Tajā ietilpst cilvēciskums kā cilvēka kanona obligāta norma. Cilvēciskums ir cilvēka morāli tikumiskā struktūra. Tajā ietilpst tādi elementi kā labsirdība, līdzcietība, uzticība, labvēlība, pašaizliedzība, kautrīgums, godīgums, patiesīgums, atklātums.

   Pats galvenais cilvēka kanonā ir prāts, jo prāts ir primārais cilvēka atribūts. Cilvēka reliģiskajās (jūdaisma, kristietības) definīcijās tiek akcentēta cilvēka prāta spēja izvēlēties starp labo un ļauno. Cilvēks kļūst cilvēks tad, kad spēj nošķirt labo no ļaunā, nepieļauj sevī egoisma un altruisma konfliktu,  bet taisnīgumam un tiesiskumam cilvēka pārliecībā ir sakrāla nozīme. Par Bordāna, Juraša, Gobzema, Kaimiņa neatbilstību cilvēka kanonam liecina tas, ka viņu prāts (pats galvenais cilvēka kanonā !!!) “strādā” tikai odiozu (pretīgu, atbaidošu, nevēlamu, idiotisku, debilu) personiski ambiciozo mērķu sasniegšanai. Šie eksemplāri neapspriež politiskās idejas, valstiskos konceptus, sociāli ekonomiskās problēmas. Viņi apspriež vienīgi viņu patmīlības, varas kāres, godkārības fineses. Par to liecina “jauno partiju” nemitīgo ķildu atreferējumi medijos, Gobzema demagoģiski lipīgie vēstījumi sabiedrībai. Par to liecina Bordāna vēstule ārzemju diplomātiem. Šie eksemplāri nav ambifunkcionāli indivīdi, ar kādiem līdz šim tikāmies Bruņinieku namā. Viņi pat necenšas darboties divējādi, darba stundās tēlojot lielus valstsvīrus, bet pēc darba čīkstot par savu ambīciju smalkajām niansēm.