Pandēmijas morāli psiholoģiskā bāze

   2020.gada pandēmija “Covid-19” ir unikāls notikums cilvēces vēsturē. Nekad vēl nebija apmuļķota visa cilvēce. Agrāk izdevās apmuļķot tikai atsevišķas tautas vai kādas civilizācijas iedzīvotāju daļu. Pandēmijā apmuļķošanas apjoms ir vēsturiski unikāls. Taču to nevar teikt par apmuļķošanas autoriem. 2020.gadā cilvēci apmuļķoja tāpat kā agrāk atsevišķas tautas vai civilizācijas iedzīvotāju kādu daļu apmuļķoja viens un tas pats sociāli politiskais spēks – “naudas saimnieki”. Tātad valdošās sociālās kārtas avangards, kura materiālais un garīgais potenciāls ir spējīgs apmuļķot tautas, nācijas.

   2020.gadā cilvēces apmuļķošana pamatā notika divos virzienos.

   Pirmkārt, ar uzpirkto masu komunikācijas līdzekļu palīdzību un politiskās elites kompradoru palīdzību ļoti viegli izdevās panākt, ka sociuma masas brīvprātīgi un pat ar lepnu entuziasmu atsakās no cilvēka tiesībām, atsakās no valstu konstitūciju un starptautisko tiesību garantētajām klasiskajām brīvībām – pārvietošanās brīvības, uzskatu brīvības, dzīves vietas izvēles brīvības utt.

   Otrkārt, notika bezprecendenta naudas drukāšana un izdalīšana (praktiski dāvināšana) ASV, Ķīnā, Eiropas Savienībā. Tāda emisija un tāda apmēra naudas izdalīšana cilvēces vēsturē vēl nebija piedzīvota. Speciālisti (piem., aģentūra “Blumbergs”) uzskata, ka ASV, Ķīna, ES pandēmijas laikā nodrukājusi un izdalījusi apmēram 5 triljonus dolāru. Nākas atcerēties, ka 2008.-2009.gada krīzes sakarā izdalīja 2.0-2,3 triljonus dolāru, un tas notika 3-4 gadu laikā. Turpretī 2020.gada pandēmijas sakarā tika izdalīta vismaz divas, trīs reizes lielāka summa, un tas notika dažos mēnešos. Nodrukātās naudas lauvas tiesu saņēma “naudas saimnieki”, taču kaut kas tika arī “tautai”. Tā, piemēram, ASV kvalificēts strādnieks katru nedēļu saņēma 978 dolārus sakarā ar dīkstāvi. Amizanti ir tas, ka par dīkstāvi kvalificētais strādnieks saņēma lielāku summu nekā par reālo darbu, nedēļā saņemot 957 dolārus.

   Cilvēces totālo apmuļķošanu varēja realizēt, balstoties uz specifisku apziņu. Tā ir apziņa, kura lieliski izprot tādas kolosālas apmuļķošanas reālo iespējamību, kad plānotais rezultāts tiks pilnā mērā sasniegts. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt, tā ir apziņa, kura lieliski izprot savas rīcības nesodamību. Par cilvēces totālo apmuļķošanu nedraud sods. Cilvēci drīkst droši apmuļķot,  jo vainīgie paliks nesodīti. Tātad kopumā tiekamies ar specifiski orientētu apziņu. Specifikas galvenās īpatnības ir vēsturiski unikālās cilvēces apmuļķošanas iespējamības akceptēšana un dotās rīcības nesodamības akceptēšana. “Naudas saimnieki” bija sasnieguši specifiski unikālu apziņas stāvokli.

   Saprotams, tāds specifiski unikāls apziņas stāvoklis netika sasniegts vienā dienā, vienā mēnesī vai vienā gadā. Katrā ziņā pagāja ilgāks laiks, un katrā ziņā bija zināma mērķtiecība. Respektīvi, tika veikta apzināti organizēta darbība. Neapšaubāmi, tāda darbība pirmkārt un galvenokārt tika veikta ar sociumu, bet nevis ar “naudas saimniekiem”, kuri savā dziļākajā cilvēciskajā būtībā jau ir piedzimuši ar tendētību apmuļķot sociumu un bez darba iegūt miljardus. “Naudas saimniekus” realizēt savus instinktus planētas mērogā varēja atturēt vienīgi bailes no sociuma atriebības. “Naudas saimnieku” apziņā ilgu laiku eksistēja bailes no soda. “Naudas saimnieki” nebija pārliecināti, ka sociums atļaus sevi apmuļķot. “Naudas saimnieki” bija spiesti rēķināties ar sociuma neapmierinātību, pretestību, agresīvu reakciju.

   Pandēmija “Covid-19” aicina jaunā veidā palūkoties uz to visu, kas notika mūsdienu pasaulē no XX gs. 70. gadiem, kad sāka dominēt neoliberālisms, globālisms un postmodernisms ne tikai Rietumu civilizācijā, bet arī tajās civilizācijās, kuras ar dziļām simpātijām (atdarinot, adaptējot) izturas pret eiropeīdu kultūrām. Tagad gribas uzskatīt, ka tas viss, kas notika, kļuva morāli psiholoģiskā bāze vēsturiski unikālajai pandēmijai, sagatavojot gan “naudas saimnieku” specifiski unikālo apziņu, gan sociuma masu specifiski unikālo apziņu. Tāda velme ir pamatota un perspektīva. Tā nav mākslīga analītiskā, teorētiskā kaprīze.

   Tas, kas no XX gs. 70. gadiem notika ne tikai Rietumu civilizācijā, pamatā bija apzināti organizēta destruktīva darbība, veicinot ļaužu masu degradāciju un deģenerāciju. Pandēmijas “Covid-19” kā cilvēces unikālas apmuļķošanas iespējamību nodrošināja antropoloģisko un sociālo destruktīvo procesu rezultāts. Apmēram 50 gadu laikā cilvēku masās tika sagrauts garīgums, nacionālais patriotiskums, ticība ideāliem, vērtībām, cilvēka tiesībām. Tā vietā sāka mutuļot morālais relatīvisms, brīvības necieņa, patērēšanas un dzīves baudīšanas mānija, bet vistrakākais – iracionālisms, prāta bezjēdzība, veselā saprāta trūkums. Dzīves centrā strauji nostājās hominīdi, kurus nākas dēvēt par postcilvēkiem.

   Ļaužu masu degradācija un deģenerācija bija “naudas saimnieku” vitāla nepieciešamība. “Naudas saimnieku” lielākais bieds XX gadsimtā bija ļaužu masas; proti, darbaļaudis, proletariāts, vienkāršie darba darītāji. Viņi varēja sacelties pret “naudas saimniekiem”, kapitālistiem, buržuāziju, aristokrātiju. Krievijas un citu zemju proletāriskās revolūcijas bija efektīvs biedējošs piemērs. Proletariāta revolucionārie panākumi Rietumu “naudas saimniekos” iedvesa bailes no strādniecības. XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu patriarhālās buržuāzijas galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliģence neslēpa mērķi panākt proletariāta uzvaru visās valstīs uz Zemes. Tāpēc Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas dažādas sociālās programmas, demonstrējot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudīm. Savukārt ASV histēriski apkaroja jebkuru visniecīgāko komunistisko retoriku un organizatorisko darbību. Lai draudīgā vēsture neatkārtotos, vajadzēja kaut ko darīt ar ļaužu masu apziņu, likvidējot morālo, idejisko, organizatorisko gatavību un gribasspēku sevi aizstāvēt.

   Panākumi ir acīmredzami. Jau minēju par sagrauto garīgumu, nacionālo patriotiskumu un citām nelabām izpausmēm. Panākumi ir arī institūciju līmenī. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka “naudas saimniekiem” nekas nevar pretoties idejiski organizatoriskā ziņā. Cilvēci var droši apmuļķot bez bailēm no soda. Cilvēce nav institucionāli spējīga sevi aizstāvēt. Konkrēti to neļauj darīt sekojošais.

   1) Cilvēcei nav alternatīvas kapitālismam. Var gudri un ilgi prātuļot par kapitālisma transformāciju vai galu, taču kapitālisma vietā nekas jēdzīgs netiek piedāvāts. Sociālismam, komunismam nav nekādas uzticības. Tas pats sakāms arī par ķīniešu kapitālisma un sociālisma sintēzi. Tāda sintēze ir piemērota attiecīgai etniskajai mentalitātei un attiecīgai vēsturiski tradicionālai sabiedrības sociāli politiskās organizācijas formai. Tāda sintēze noteikti neiederas “baltās” rases mentalitātē – slavenajās “eiropeiskajās vērtībās”.

   2) Cilvēcei nav alternatīvas kapitālismam tāpēc, ka vispār vairs nav nekāda autoritāte liberālismam, konservatīvismam, sociālismam, nacionālismam kā mācībām, teorijām, paradigmām u.tml. To vietā nav neviena jauna mācība, kas varētu kalpot kā sociāli idejiskais pamats cilvēces nākotnē.

   3) Ja cilvēcei ir zudusi uzticība vēsturiski tradicionālajām četrām mācībām, tad cilvēcei nevar būt arī nekāda konsolidējošā ideoloģija. Cilvēce eksistē ideoloģiskajā haosā, vakuumā. Tātad sociuma apziņa ir bez idejiskās vadības, kas tik ļoti ir izdevīgi ļaužu masu apmuļķošanas veicējiem.

   4) Saimnieciskā darbība XX gs. ievirzījās tādos formātos, ka pārtrauca eksistēt strādnieku šķira un t.s. vidusšķira. Tātad pārtrauca eksistēt sociālie strati, kuri varētu būt potenciālie pretspēki “naudas saimniekiem” viņu tieksmē apmuļķot cilvēci.

   5) Destruktīvie antropoloģiskie un sociālie procesi ir panākuši superindividuālisma triumfu, izšķīdinot pat tautu kā sociālo organismu. Ļaužu masu apziņa tagad ir superindividuālistu apziņa bez nacionālā patriotisma, bez valstiskās neatkarības un politiskās brīvības cieņas un vajadzības vispār. Ne velti politiķi savos dokumentos cilvēkus nebaidās ciniski dēvēt par “bioobjektiem”. Pats par sevi ir saprotams, ka superindividuālistu kontingents nav spējīgs sevi kolektīvi organizatoriski aizstāvēt ne nacionāli saliedētas politiskās partijas formā, ne kādas citas sabiedriskās organizācijas formā. Superindividuālistiem ir tikai viena rūpe – bailes palikt bez smartfona. “Naudas saimniekiem” tas ir ļoti izdevīgi, jo viņu plānos ir cilvēces apmuļķošanas modernizācija, visus pakļaujot totālai kontrolei un apziņas vadīšanai. Tam būs vajadzīgs smartfons.