Atkal nākas
lietot medicīnā iecienītu jēdzienu. Sabiedrības analīzē vairs nepietiek ar sociālo
zinātņu jēdzieniem. Tos nepieciešams nemitīgi papildināt ar medicīnā lietotiem jēdzieniem.
Daudzu indivīdu veselības stāvoklis ir ļoti kritisks.
Medicīnā par
kumulāciju sauc kaitīgu vielu uzkrāšanos organismā. Cilvēkos uzkrājas kaitīgas
vielas, izraisot mentālo sabrukumu. Cilvēku garīgajai veselībai viskaitīgākā
viela ir absurda, perversa, melīga, idiotiska, neloģiska, iracionāla
informācija. Piemēram, portāls „Delfi” cilvēkiem katru dienu piegādā kaitīgu
vielu grandiozu porciju. Šajā porcijā ir gan absurda un perversa, gan melīga un
idiotiska, gan neloģiska un iracionāla informācija. „Delfi” lasītājam nav
iespējams saglabāt garīgi normāla cilvēka veselību.
Par cilvēku mentālo
sabrukumu liecina dažādas pazīmes. Viena no tām ir domāšanas, prāta, uztveres
haotizāzijas uzkrāšanās (kumulācija) cilvēkos. Šī pazīme noteikti ir viena no
visnepatīkamākajām pazīmēm, jo norāda par cilvēciskuma sabrukumu. Cilvēks vairs
nav Homo Sapiens, bet ir tikai Homo vai
kaut kas līdzīgs Homo erectus –
stāvus ejošam cilvēkam bez saprāta. Homo
galvā ir tumšs, dziļš, miglains bezdibenis, liela nekārtība, juceklis, zināšanu
neloģisks izkārtojums. Patiesībā tas vairs nav Homo, bet ir Posthomo.
Šodienas Latvijā ar mentālo sabrukumu
sastopamies katru dienu. Rīgas medijos atspoguļotā varas inteliģences darbība
un uzvedība liecina par mentālo haosu. Liecina arī par mentālā haosa progresēšanu.
Tāpēc iederas vēl viens medicības jēdziens – dispozīcija (organisma nosliece uz
kādu slimību).
Kā tas praktiski izpaužas?
Tas praktiski izpaužas tādējādi, ka
cilvēki vairs nav spējīgi atšķirt normu no patoloģijas. Cilvēki vairs nav spējīgi
atšķirt, kas ir slikts un kas ir labs, kas ir derīgs un kas nav derīgs, kas ir
vērtīgs un kas nav vērtīgs. Cilvēkos viss ir sajucis tik grandiozā pakāpē, ka viņi
nav spējīgi atdalīt negatīvas izpaumes no pozitīvām izpausmēm. Cilvēku
smadzenēs valda haoss. Negatīvais un pozitīvais saduļķojies vienā melnā
duļķojumā. Haoss palielinās un duļķojuma līmenis ceļas. Tas ir
visbriesmīgākais. Kaitīgo vielu kumulācija turpinās un neviens to nevēlas
apturēt. Cilvēku nosliece (dispozīcija) uz mentālo haosu ir acīmredzama.
„Delfi” finansē sabiedrība – valsts budžets. Nevienu tas neuztrauc. Tā vien
liekas, ka latvieši vairs neprot eksistēt, piemēram, bez „Delfi” informācijas
par „transpersonu, kas pārgulējusi ar
vairāk nekā 2000 vīriešu: man vienkārši patīk sekss”.
Mentālais haoss
ir fundamentāli destabilizējošs faktors. Cilvēku apziņu dominējoši pārņem
asimetriskas, odiozas, destruktīvas alianses. Cilvēku apziņa kļūst šizofrēniska
un deģeneratīva. Intelektuālie procesi devalvējas un sairst. Cilvēka
refleksijas zaudē kognitīvo adekvātumu – precīzu īstenības izziņu un
atveidojumu. Daudzi vairs neprot atšķirt gudru cilvēku no muļķa, godīgu cilvēku
no negodīga cilvēka, inteliģentu cilvēku no neinteliģenta cilvēka, izglītotu
cilvēku no neizglītota cilvēka, ideālistu no materiālista, parvēniju (iznireli)
no apdāvināta cilvēka, pielīdēju no principiāla cilvēka, zinātnieku no
šarlatāma, rakstnieku no grafomāna, mākslinieku un āksta. Tāpat neprot atšķirt politisko
karjeristu no politiski talantīga cilvēka, nekaunīgu demagogu no kvēla patriota.
Par to, piemēram,
liecina naivi cerīgā attieksme pret Vējoni, Kučinski, „par-politikas” guru
Pavļutu, „No sirds Latvijai” sentimentālo dvēseļu kutinātāju Sudrabu, nelietīgo
Bordānu, Jurašu, Strīķi, antropoloģiski netradicionālo Kaimiņu, antropoloģiski
kroplo Rinkēviču.
Slavens ir mūsu
politiķu bezidejiskums – iespēja nodarboties ar politiku bez jebkādas
konceptuālās orientācijas. Tā cēlonis noteikti ir mentālais haoss. Daudzi
cilvēki un arī paši politiķi nesaprot, kas vispār ir politika un kādas prasības
ir politiķiem. Nevienu neuztrauc, ka valsts vadībā nonāk indivīdi bez
elementāras politiskās stājas, sagatavotības, idejiskās programmas,
nacionālajiem un sociālajiem ideāliem.
Tipiski par to
nesen internetā blādījās viens tipisks „politiķis”: „Zaļo un zemnieku
savienība (ZZS) atteikusies savās rindās uzņemt trīs partijas “Vienotība”
deputātus, intervijā laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze"
pauda Latvijas Zaļās partijas (LZP) valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars. Pragmatiskākie
"Vienotības" deputāti ir pievienojušies ZZS. Trim deputātiem esam
atteikuši, bet negribu viņus saukt vārdos, lai nebojātu viņu politisko karjeru
(!?) un iespējas iekļauties citās partijās (!?), kā arī sadarbības iespējas
(!?) nākotnē," intervijā klāsta Tavars”.
Tavara kungs
neapjēdz savu izteikumu šaušalīgo kroplību. Viņš pats sevi vērtē kā bezidejisku
mīkstmiesi un analoģiski vērtē arī pārējos kolēģus. Īsti politiķi pirms
vēlēšanām nemaina partiju, lai iekļūtu parlamentā. Katra partija ir idejiski specifiska
organizācija ar oriģinālu skatījumu uz politiskajiem uzdevumiem. Partijas
biedriem ir stingra politiskā nostāja. Viņu politiskā nostāja organiski saskan
ar attiecīgās partijas programmu. No savas politiskās nostājas īsts politiķis
nekad neatsakās un turklāt vēl amorāli savtīgā nolūkā, lai paliktu pie „lielās
siles”. Tavara un viņam līdzīgu tipu, kā
arī elektorāta mentālais haoss ir riebīgs šķērslis Latvijas politiskās dzīves
elementārā sakārtošanā.
Mentālais haoss drausmīgi
atsaucas uz LR vērtējumu vispār. LR nav politiski normāla valsts. Latvijā ir
nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valdošās kliķes režīms. To
negaidīti liels cilvēku skaits nav spējīgs saskatīt un godīgi atzīt.
Grandiozs haoss
ir cilvēku priekšstatos par izziņas procesu, zināšanām, zināšanu patiesumu.
Cilvēki ir pasākuši jaunas zināšanas gūt tikai no masu komunikācijas līdzekļu
rubrikām „Stāsti, padomi, idejas”. Viņi nelasa speciālo literatūru. Ar
daiļliteratūru viņi tiekas „Delfi” rubrikā „Spilgts citāts”. Viņi vadās no
medijos sastaptām pamācībām „Padomi, kā darba intevijās gudri runāt par
atalgojumu”, „8 soļi, kā konfliktu pārvērst garīgā zeltā”, „Ja sieviete ir
sista, spļāviens sejā nešķiet slikts”, „Našķis, kam piedēvē veselību
uzlabojošas īpašības”. Viņi jūsmo par priekšlikumu pirms 6.oktobra vērtēt
Saeimas deputātu kandidātus atbilstoši kritērijam „Kas olas bez sāls ēd, tas
visu vasaru daudz melos”. Daudzi ir pārliecināti, ka „viedokļu plurālisms” ir
pareizākais un vienīgais ceļš uz patiesību un patiesām zināšanām.
Daudzu cilvēku mākslinieciskā gaume ir
juceklīga. Pat tādi nopietni darbinieki kā bibliotēkāri nebaidās atklāt
lasītāju mākslinieciskās gaumes haosu. Lūk, kādu informāciju internetā izplata
Ventspilī: „Grāmatu tops sevī ietver katra mēneša desmit lasītākās
daiļliteratūras grāmatas Ventspils Galvenās bibliotēkas Daiļliteratūras un
literatūrzinātnes nodaļā. Marta top 10. Laipni aicinām iepazīties ar topa
grāmatām, apraksti zemāk. Pie attiecīgās grāmatas apraksta ir iespējams nonākt
arī spiežot uz (!?) nosaukuma (!?). JŪ NESBĒ – SLĀPES. KARĪNA RAČKO – DEBESIS PELNOS. DŽEINA ORIJA –
ASINSMĀSAS. ALENS ESKENSS – DZĪVE,
KURU APROKAM. MIŠELA RIČMONDA – LAULĪBU LĪGUMS. A. DŽ. FINNS – SIEVIETE
LOGĀ. ROBERTS GALBRAITS
– DZEGUZES SAUCIENS. NORA ROBERTSA –
KAD SAULRIETS NOSKŪPSTA DEBESIS. KRISTIANS
BANGS FOSS – NĀVE BRAUC AR AUDI. BARBARA
TEILORE BREDFORDA – KAVENDONAS NAMS”.
Tautu pārbauda ar
politisko brīvību. Tautai dod politisko brīvību, lai noskaidrotu, vai tauta pareizi
izprot politiskās brīvības jēgu, prot izmantot politisko brīvību, vai tautai
brīvība vispār ir vajadzīga, tauta vēlas un prot nosargāt brīvību.
Antantes valstis latviešu
tautu tādā veidā pārbaudīja I Pasaules kara beigās. Latviešiem tika dota
brīvība, vērīgi sekojot viņu kompetencei reālā saskarsmē ar brīvību. LR de jure sāka atzīt tikai 1921.gadā. Kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de jure atzina ASV. Tas jocīgā
veidā notika 1922.gada 28.jūlijā. ASV atzina pastāvošo valdību, bet nevis
valsti – Latvijas Republiku.
Otro reizi
latviešiem formālu brīvību deva sarkanās Krievijas imperators Jeļcins, lai no
Latvijas iztaisītu „Trojas zirgu”. Respektīvi, Maskavas laupītājus caur
Latvijas bankām ievestu „Eiropā”.
Nenormāli daudzu
latviešu attieksmē pret politisko brīvību valda haoss. Daudzi nespēj aptvert,
ka pēc iestāšanās ES vairs nevar būt runas par LR valstisko suverenitāti.
Suverenitāte ir zaudēta pēc iestāšanās Eiropas „kolhozā”. Suverēna valsts un
konfederācijas dalībvalsts sevī neietver vienu un to pašu nacionālās
neatkarības gradāciju. Pēc iestāšanās ES nacionālā neatkarība ir zaudēta. Secinājums
ir viens: latviešiem politiskā brīvība nav liels dārgums. Daudzi šo negaidīto
un apkaunojošo faktu nevēlas atzīt, un viņiem to neļauj atzīt mentālais haoss.
Tautu pārbauda ne
tikai ar brīvību. Tautu pārbauda arī ar zinātni, mākslu, garīgās kultūras mantojumu.
Tādā gadījumā atklājas, kāda ir tautas attieksme pret zinātni, mākslu, garīgās kultūras mantojumu. Pašlaik latviešos
mentālā haosa kumulācija ir sasniegusi tādus apgriezienus, ka atspoguļojas
visos pārbaudes veidos. Tautā melns saduļķojums valda gan attieksmē pret
brīvību, gan attieksmē pret zinātni, mākslu, garīgās kultūras mantojumu. Brīvība
nav vajadzīga, zinātne ir sagrauta, mākslas centrā ir postmodernisma kakājums
un šī dārgā mantojuma saglabāšana speciāli uzceltā atejā - Laikmetīgās mākslas
muzejā.
Latviešu tauta
skaidri nesaprot, vai kapitālisms ir triumfs jeb kapitālisms ir katastrofa,
valstī ir suverenitāte jeb valstī ir ģeopolitiskā verdzība, valstī ir masveida
zagšana jeb valstī ir bizness, valstī akadēmiskajās norisēs ir zinātniskums jeb
valstī akadēmiskajās norisēs prevalē šarlatānisms, valsts mediji melo jeb
valsts mediji ziņo patiesību, valstī ir ideoloģija jeb valstī ir manipulācija,
valsts institūcijās ir idiotijas un noziedzība jeb valsts institūcijās ir piedodamas
kļūdas un piedodama īslaicīga nezināšana, valstī dzīvo latviešu tauta jeb
valstī dzīvo „idle poor” bars.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru