Inteliģence ir
tautas tādu cilvēku kopums, kuriem ir augsti attīstītas garīgās un
intelektuālās spējas, kritiskā domāšana, vispusīgas zināšanas, teicama uzvedības
kultūra. Viņiem ir laba izglītība. Norma – augstākā izglītība. 20.gadsimtā,
sociuma kaislīgās politizācijas laikmetā, inteliģences kritēriju grozā iekļāva spējas
analizēt sabiedriskos un valstiskos procesus. Tāpat tradīcija kļuva uz inteliģenci
lūkoties kā uz tautas morālā un intelektuālā līmeņa rādītāju.
Tas ir pamatoti. Inteliģence
ir atkarīga no tautas ģenētiskā potenciāla. Protams, uz inteliģenci
determinējoši atsaucas ne tikai tautas ģenētiskais potenciāls, bet arī tautas
kultūras potenciāls. Praktiski tas nozīmē, ka atsaucas tautas vispārējās
attīstības līmenis.
Inteliģence nevar
atšķirties no tautas morālās un intelektuālās kapacitātes. Īpaši mūsdienās. Tagad
inteliģences kontingents papildinās no tautas visiem slāņiem. Daudzus gadsimtus
tas papildinājās tikai no tautas sociāli augstākajiem slāņiem – aristokrātijas,
garīdzniecības, muižniecības, buržuāzijas. Latviešu inteliģence varēja piedzimt
un pirmajā laikā papildināties no zemniecības.
Inteliģence ir
divdimensiju veidojums. No vienas puses inteliģence ir atkarīga no tautas
morālā un intelektuālā līmeņa. No otras puses inteliģence uzlabo tautas morālo un intelektuālo līmeni. Tā tas
notiek tāpēc, ka inteliģence gribot negribot ir tautas kuratore.
Visbiežāk inteliģence
pati izvēlas misiju būt tautas kuratorei. Inteliģence neprasa tautai atļauju
būt tautas audzinātājai, izglītotājai, vadītājai. Respektīvi, neprasa atļauju,
lai veiktu kuratora klasiskos pienākumus – organizētu, vadītu un kontrolētu tautas
darbu, mācības, uzvedību.
Inteliģence
brīvprātīgi kļūst tautas attīstības veicinātāja. Bet tas nozīmē, ka tādējādi ir
kļuvusi arī pati savas attīstības veicinātāja. Pateicoties inteliģences
vērtīgajam ieguldījumam, tauta spēj inteliģenci papildināt ar augstvērtīgākām personām.
Inteliģences paaudžu maiņa kļūst kvalitatīvāka. Tauta piegādā inteliģencei arvien
spožākus un spožākus jauniešus. Rezultātā inteliģence paaugstina gan tautas
kvalitāti, gan pati savu kvalitāti.
Lieta ir tā, ka Eiropā
inteliģences nacionālais mesiānisms nav viendabīgi izplatīts. Pastāv dažādība.
To nosaka vietējās tradīcijas inteliģences funkciju izpratnē. Tradīcijas
joprojām balstās uz viduslaiku mantojumu. Viduslaikos atšķēlās garīgā darba
darītāju kārta, kura pēcāk tika nokristīta par inteliģenci.
Viduslaiku
inteliģenta portrets ir labi zināms. Vēsturnieki mīl zīmēt šo portretu. Viduslaiku
inteliģents ir pilsētnieks, brīvdomātājs un opozicionārs jebkurai autoritārisma
izpausmei. Viduslaiku inteliģents ir naidīgs pret pūli. Tātad naidīgs pret to,
ko Jaunajos laikos sāka dēvēt par tautas masām, vienkāršo tautu, parastajiem
cilvēkiem. Naidīgums nav izzudis. To kopš 19.gadsimta nogales uzkurbulē sociālā
darvinisma ideoloģija. Austrumeiropā pēc sociālisma sabrukuma to regulāri
uzkurbulē neoliberālisma apdullinātie „globālisti”.
Saprotams, vienmēr
bija izglītoti, apdāvināti, gudri garīgā darba darītāji. Taču ne vienmēr pret
viņiem izturējās kā pret īpašu sociālo kārtu. Rietumu civilizācijā tikai
salīdzinoši nesen pret inteliģenci sāka izturēties kā pret sociālo kārtu vai
specifisku vidusšķiru, kura kalpo pamatšķirām. Piemēram, Padomju Savienībā
inteliģence kalpoja proletariātam un darba zemniecībai. Pret inteliģenci kā
sociālo kārtu masveidā sāka izturēties 19. gadsimtā Vācijā, Polijā, Krievijā.
Krievijā
inteliģence ieguva mistisku auru. Krievi inteliģenci sāka uzskatīt par tautas
morāli ētisko fenomenu. Inteliģence esot tautas garīgi tikumiskais pamats,
augstāko ideālu autore un realizētāja.
Krievu
inteliģences fetišizēšana ir sekmējusi aplamu priekšstatu. Proti, inteliģence
esot vienīgi krievu kultūras specifisks elements ar progresīvu ietekmi tautā.
Tas nav pareizi.
Inteliģencei visur ir vairāk vai mazāk progresīva loma tautā, aprūpējot,
piemēram, tautas pastāvēšanai tādas vitāli nepieciešamas sfēras kā izglītība,
veselības aizsardzība. Par inteliģences prettautisko lomu nākas runāt tikai
tad, ja inteliģence (visbiežāk tās atsevišķa grupa) kalpo reakcionāriem
spēkiem, diktatoriskiem režīmiem. Ļeņins par mēslu nosauca krievu inteliģences
grupu, kura cītīgi kalpoja cara valdībai.
Jaunā latviešu
tauta vienmēr ir dzīvojusi inteliģences apgādībā. Vācbaltu, zviedru, krievu
inteliģence un pašu latviešu inteliģence pilnā mērā atzina un lepojās ar misiju
būt vietējās zemnieku tautas kuratorei. Vācbalti izstrādāja latviešu rakstu
valodu, latviešiem iemācīja kora dziedāšanu. Vidzemē zviedri rūpējās par mācību
iestādēm zemnieku bērniem. Krievi savās universitātēs un akadēmijās skoloja latviešu
māksliniekus, juristus, armijas virsniekus, publicēja latviešu tautasdziesmas.
Purvītim, Rozentālam, Valteram vienmēr bija skaidrs, ka pēc akadēmijas viņi
dosies uz Latviju, lai latviešu lauku centros propagandētu mākslu un organizētu
tautas māksliniecisko izglītošanu.
Latviešu
inteliģences vēsture tagad ir jādala divās daļās. Ja līdz „perestroikai”
latviešu inteliģencei bija progresīva loma tautas attīstībā, tad no
„perestroikas” latviešu inteliģencei ir izteikti regresīva loma tautas
attīstībā. Turklāt inteliģences sasmērētajam regresam gals nav redzams. Regress
progresē un iegūst arvien riebīgāku vērienu.
Lieki ir norādīt,
ka pēcpadomju gados valdošā kliķe un tās fani nerindojas no fiziskā darba
veicējiem – šoferiem, celtniekiem, sētniekiem, atslēdzniekiem, kurpniekiem,
drēbniekiem, krāvējiem, naktssargiem, traktoristiem, slaucējām, apkopējām.
Valdošā kliķe un tās fani rindojas no inteliģences eksemplāriem ar augstskolas
diplomu, profesora un akadēmiķa titulu. Latviešu tautu postā dzen latviešu
inteliģence, bet nevis pūlis, tautas masas, vienkāršā tauta, parastie cilvēki.
Latviešu tautu postā dzen nacionāli bezatbildīgi tipi, kuri sevi mīl godāt par
„smalkiem rīdziniekiem”, „smalkām aprindām”, „salonu lauvām”, „gudrākajām
galvām”.
Divās daļās ir
jādala arī pati inteliģence. Ne visi pieder t.s. varas inteliģencei – krimināli
oligarhiskā valstiskuma stutētājiem.
Valdošās kliķes,
respektīvi, varas inteliģences, jaunākais šausmīgais cinisms un grandiozās
nelietības sakarā LB priekšnieka korupciju, LR banku noziedzīgo darbību, OIK
tautas aplaupīšanu gribot negribot aicina salīdzināt cilvēku dzīvi LPSR ar
cilvēku dzīvi LR.
Atšķirība ir milzīga. Faktiski atšķirība ir
tik liela, ka nekorekti ir kaut ko salīdzināt. Droši var teikt – atšķirība ir
fundamentāla.
Ja LPSR cilvēku dzīves
pamatā bija darbs, tad LR cilvēku dzīves pamatā visplašākajā nozīmē ir zagšana,
kad viena daļa domā tikai par zagšanu, bet otra daļa domā tikai par
aizsargāšanos pret zagšanu un izdzīvošanas iespējām vispārējās zagšanas
apstākļos. Ja LPSR cilvēku galvenais kurators bija valsts, tad LR valsts ir
galvenais cilvēku apzadzējs, briesmīgi negodīgi valsts noorganizēto zagšanu
nosaucot par „kļūdu”, kā tas notika OIK laupīšanas sakarā. Ja LPSR darbs bija
organiski vienots ar valsts garantēto sociālo aizsardzību (nebija bezdarbs, bija
bezmaksas izglītība, medicīna), tad LR darbs ir organiski vienots ar valsts
(valdošās kliķes) destruktīvo sociālo aizsardzību (eksistē bezdarbs, eksistē
„bomžu institūts”, maksas izglītība, medicīna, pensionāru aplaupīšana). Ja LPSR
darbs un ar to vienotā cilvēciskā sociālā aizsardzība bija Maskavas krievu
(PSRS vadības) politikas rezultāts, tad LR darbs un ar to vienotā destruktīvā
sociālā aizsardzība ir latviešu valdošās kliķes politikas rezultāts. Katram ir
saprotams, ka tās ir divas radikāli pretējas politikas. Tāpat katram ir
saprotams, ka latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas vislielākais
ienaidnieks. Un tā tas ir pirmo reizi latviešu tautas pastāvēšanas vēsturē.
Latviešu valdošā kliķe, respektīvi, varas inteliģence, ir latviešu tautas
bende.
Inteliģences
nevērtīgākā daļa ir izcīnījusi savdabīgu uzvaru. Nākas uzmanīgi padomāt, kas patiesībā
visdziļākajā būtībā ir tādi inteliģences populāri saukļi kā „viedokļu
plurālisms”, „demokratizācija”, „politkorektums”, „postmodernisms”? Šie saukļi
patiesībā ir diletantu un profānu uzvaras apliecinājums.
Kas ir diletanti
un profāni? Kāda ir šo kadru sociālā un bioloģiskā bāze? Sociālā un bioloģiskā
bāze ir masu cilvēks, vienkāršais cilvēks, parastais cilvēks. Citiem vārdiem
sakot, sociālā un biloģiskā bāze ir „baltās” rases demogrāfiskais sprādziens
19.gadsimtā, kad jau 20. gadsimta sākumā nācās konstatēt jaunus apstākļus
Eiropā un šos apstākļus nosauca par masu sabiedrību, masu kultūru, masu
komunikāciju, masu cilvēku.
20.gadsimtā sākās
strauja visu dzīves segmentu un procesu masovizācija, kas praktiski izpaudās
primitivizācijas un degradācijas veidā. 20.gadsimtā Rietumu civilizācija
pārvērtās masu civilizācijā. Viss tika pieskaņots masu vajadzībām, masu
izpratnes līmenim, masu gaumei, masu morālei, masu estētikai, masu
komunikācijas līdzekļiem. 20.gadsimtā novērojama masu cilvēku emancipācijas
griba, spēks, ambīcijas, vēloties dzīvē ieņemt vadošo lomu.
Masu cilvēki,
protams, ir sociuma vairākums - majoritāte. Bet visinteresantākais ir tas, ka
šajā majoritātē tagad ietilpst arī inteliģence – cilvēki ar relatīvi augstu
formālo izglītību un garīgā darba veicēja statusu. Tagad majoritāte nebūt nav
tikai fiziskā darba darītāji.
Pie tam jāņem
vērā, ka diletants un profāns principā var būt tikai garīgā darba veicējs.
Tikai garīgā darba veidos ir iespējams diletantisms un profānums; respektīvi,
iespējams veikt darbu bez pilnvērtīgām zināšanām, izpratnes, sagatavotības.
Tikai garīgajā darbībā var būt profanācija – izkropļošana, sagrozīšana,
primitivizēšana. Šoferis, apkopējs, celtnieks nevar būt profāns, jo pretējā
gadījumā tūlīt iebrauks grāvī, nevis apkops, bet piedraņķos, šķībi uzmūrētā
siena sabruks.
„Baltās” rases
demogrāfiskais sprādziens sekmēja masovizāciju un tajā skaitā inteliģences
masovizāciju. Masovizētā inteliģence centās panākt savam zemajam
intelektuālajam un profesionālajam līmenim atbilstošu dzīves kārtību, un tā to
ir panākusi „viedokļu plurālisma”, dažāda veida „demokratizācijas”,
„politkorektuma”, „postmodernisma” izskatā.
Piemēram,
„viedokļu plurālisms” dod patīkamu iespēju izteikties masovizētās inteliģences
diletantiem un profāniem. „Demokratizācija” aizstāv diletantu un profānu tiesības
ieņemt amatus. „Politkorektums” neļauj diletantus un profānus skaidri un gaiši
nosaukt par muļķiem un idiotiem. Tas
būtu nepolitkorekti. „Postmodernisms” paver iespēju ar „mākslu” nodarboties
diletantiem un profāniem, kā arī masovizētajai inteliģencei ļauj neko nezināt
par kultūras mantojumu, kas reāli ir tumsonības legalizācija.
Vārdu sakot,
inteliģences nevērtīgāko daļu tagad aizsargā vesela rinda sociālo un
ideoloģisko tabu. Latviešu varas inteliģenci arī sargā aizliegumu sistēma.
Turklāt pie mums aizliegumu sistēmā ietilpst ne tikai skaisti formulēti koncepti,
bet arī noziegumu brīvību garantējoša likumdošana. Smieklīgā epopeja ar LB
godīgā priekšnieka atlaišanu no darba lieliski liecina, ko ir savam morālajam
un psiholoģiskajam komfortam sagātājusi mūsu smalkā varas inteliģence.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru